job hunting quirks in LV

In order to be happy in life we need something to solve. In modern world, it is an occupation that gives fulfillment of action towards solutions. Obviously, being unsuccessful at job hunt in my own home country was a strong reason for feeling pretty down. I caught patterns of national romantic style that somehow sneaked in the plot of my life – I deliberately found things to be proud of about Latvia, I dreamed about quiet life in the countryside, maybe a nice man, and I also believed I could obtain a rewarding calling. You know, simple things that one would love after a hectic run after God knows what. Nothing of it came true as it often happens with romantic dreams.

Well, apparently I have issues with being patronized by idiots. I focused on customer service jobs that required the English language skills. Those were mainly applications in sales and tourism, so I wouldn’t say that I was striking for the moon. What I can summon after 3-4 months of active search and numerous cordial interviews is that Latvian labor market is a pile of bullshit. This is a story about bad compensation and even worse attitude.

There are big foreign corporations that open offices in Riga because of low labor cost. They organize waves of recruitment of technical support staff with pitiful compensation packages on short contracts (so they don’t need to pay insurance etc.) while finishing the financial year with billions in profits. That leaves half of the city working as either a recruitment agent or a technical staff. This sounds deadly boring. The labor market is not a one way street and the psychology of slavery is deep in the nation’s bones, we just agree for whatever, so whatever we get. On the other side, there is a private sector which doesn’t manage to reach decent turnover due to a small, insolvent market. They clearly can’t pay you well, and it’s only maths and nothing personal. I get it.

I was interviewed by a local bank about a sales job that would include rather aggressive sales approach for 450 pesos. Weeks later, I passed by the branch and witnessed the right candidate selling… waffles. The bank is notorious for some funky customer approaches – they give away 5 euro banknote and a waffle if you open a bank account with them. It’s a right campaign for bums. I applied out of sheer curiosity because I wanted to see what work spirit feels like in such an ethereal foundation as a Latvian bank. How do you live with yourself after convincing someone to become a client of a dodgy finance institution?

In one of the interviews I was viewed with scorn by a woman whose FB account is full of blurry selfies and bio states “I’m here to create my own world, I don’t care about you; I hate the system”. She must be a perfect head of the department of customer service in a state establishment, and I regret that I won’t have an opportunity to work with her. It is madness how people treat social sites here in the times when they become easily more representative than one’s passport. It is lunacy you condense interviewee to adjust her to the payment you are going to offer.

It’s either working for free or paying additional money for being allowed to work. I got scared of long term self-employment commitments with no results due to small market under wobbly economy conditions. It was a depressing experience. My first two interviews in other European countries only proved that Latvians need to sort out communication to be able to carry out an honest, respectful recruitment. I’m afraid that’s it; the chapter of national romanticism is about to be over. Warn you, kids, that this genre will only waste your precious time and leave a bitter aftertaste.

murka-pancakes

Why waffles if pancakes are so much better? // Kāpēc vafeles, ja pankūkas ir gardākas?

Laimes sajūtai vajadzīga iespēja kaut ko risināt. Mūsdienās darbs sastāda lielu daļu no tā piepildījuma, ko dod aktīva risinājumu meklēšana. Līdz ar to neveiksmīgi darba meklējumi, atgriežoties savā valstī, lika nobirdināt ne vienu vien asariņu. Pietvēru, ka manā stāstā ir iezagušās nacionālā romantisma stīgas – es paļāvīgi meklēju lietas, ar ko lepoties Latvijā, sapņoju par pārvākšanos uz laukiem, stabilām attiecībām, jo nu tām būtu vieta un laiks, un profesiju vai mazu biznesu, kas liktu priecīgai celties no rītiem. Nu kaut kā tā – parastas lietas, ko vēlas ikviens, noguris pēc skrējiena pēc Dievs zin’ kā . Tas viss izvērtās sviestā, kaut stipri nemaz nekūlu. Tipiski man.

Skaidrojums būtu visai īss, – man ir problēmas ar idiotiem, kas iedomājas sevi par pārākiem esam. Darbu meklēju klientu apkalpošanas sfērā, kurā vajadzīga angļu valoda, tāpēc neteiktu, ka vēlējos kaut ko neiespējamu. Pēc aptuveni četriem mēnešiem aktīvas braukalēšanas šurpu turpu, risinot sirsnīgas sarunas, esmu nonākusi pie secinājuma, ka darba tirgus Latvijā šobrīd ir viena liela mēslu kaudze. Izvērsīšu skaidrojumu plašāk ar dažiem sliktas kompensācijas un vēl jo sliktākas attieksmes piemēriem.

Visvairāk no visa uz nerva uzkāpa lielās ārzemju kompānijas, kuras  organizē rekrutēšanas viļņus un bieži pat neizņem sludinājumus no lapām, jo piedāvā vien īstermiņa līgumus, lai nebūtu jāmaksā apdrošināšana un citas ar pastāvīgu darba vietu saistītas izmaksas, un nožēlojamu atalgojuma paketi, kaut pats uzņēmums finansu gadu beidz ar miljoniem lielu pelņu. Šīs kompānijas rada situāciju, ka puse pilsētas strādā personāla atlasē un otra puse ir augsti kvalificēti, taču zemu apmaksāti tehniskie darbinieki. Izskatās nāvīgi garlaicīgi. Darba tirgus nav vienvirziena iela, un mūsu verga psiholoģija droši vien arī tur ir pie vainas, jo es novēroju, ka daudzi šeit ir mierā ar vienalga ko, un vienalga ko arī dabū. No otras puses tirgū vēl ir arī  privātais sektors,  kurš reti sasniedz apmierinošu apgrozījumu, jo mērķauditorija tepat Latvijā ir maza un maksātnespējīga. Viņi nevar maksāt daudz, tas nav nekas personisks, vien plika matemātika.

Tiku intervēta pārdošanas darbam vietējā bankā, kura lika uzsvaru uz agresīvu pārdošanu, bet maksāt vēlējās vien 450 peso. Pēc kāda laika ejot garām konkrētajai filiālei, atklāju, ka pārdošanas darbs bija… vafeļu dalīšana. Šī banka jau izsenis ir slavena ar dīvainu klientu piesaistīšanas stratēģiju, kas nu kulminē ar vafelēm un 5 eiro apmaiņā pret konta atvēršanu. Tāda uz bomžiem mērķēta kampaņa. Biju pieteikusies tīrās ziņkāres dēļ, jo gribējās palūkoties uz to darba garu, kas valda tik ēteriskā organizācijā kā Latvijas banka. Kā vispār viens sadzīvo ar sirdsapziņu, augu dienu pārliecinot vecus cilvēkus krāt naudiņas šaubīgā finanšu iestādē?

Kādā no intervijām ar atklātu nicinājumu mani iztaujāja jaunkundze, kuras FB profils sastāv no miglainiem selfijiem un saka, ka “man vienalga citi, esmu šeit, lai radītu savu pasauli, un es ienīstu pastāvošo sistēmu”. Viņa noteikti ir lieliska klientu apkalpošanas daļas vadītāja valsts pārvaldes aģentūrā, un man sirds lūzt, ka neizdevās no viņas pamācīties. Ir muļķīgi ignorēt vispārzināmu faktu, ka sociālie tīkli mūsdienās ir kā pase. Ir vājprātīgi pazemināt intervējamo, lai tas būtu vienā augumā ar tevis piedāvāto algu.

Tātad vai nu strādā par velti, vai arī piemaksā. Un man nav iekšu, lai lektu dziļajā galā un uzsāktu pašnodarbinātību bez iespējas labi pelnīt mazā tirgus un nestabilas nodokļu politikas dēļ, pie tam bez kompanjona un padoma. Manas pirmās intervijas citās ES valstīs pierādīja, ka latviešiem jāpārskata komunikācijas spējas, lai varētu organizēt caurspīdīgu personāla atlases procesu. Mana nacionālā romantisma nodaļa ir cauri,  un es ceru, ka bērni no manis mācīsies, ka šis žanrs tērē daudz laika un atstāj rūgtu pēcgaršu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s