from the Baltics with love

I had a rather romantic Mother’s Day in Lūznava Manor, my favorite place in Latgale. You may be tired of reading about me going back there so often, it just happens that I am a passionate art lover and promoter before other roles, such as an inconsistent writer wannabe or a depressed daughter and a troublesome friend. The sunny side of my addiction to art is that it makes me a better, happier person.

mama-n-manor

Mama and the manor // Mamma un muiža

I attended the concert of Russian romances with my mom last Sunday. It was a lovely performance by some young Estonian artists that also brought a painting along; it was “Girl in a Pink Dress” by Osip Braz (1873-1936), a Russian-Jewish realist painter. What struck me hard about the painter’s story was that he was imprisoned under Soviet power in 1924 and was forced to paint utopian pictures of the life in the prison camp to be shown in Moscow in order to deceive the public about actual horrors of the prisons. What would have it been to lie via your most cherished means of self-expression, through your own being?

I have been attending classical music events to patch the holes in my rather poor knowledge of music. It is so due to an unfortunate event of having a complete knob for a music teacher in early days. I am a good example of a kid who hadn’t had a good guidance at the age when creativity and perception of beauty and harmony are formed. Therefore, I didn’t care about music and later on it was somewhat too late. When it comes to early education; especially, to art classes, I start to get as nervous as parents who enforce their unfulfilled dreams on children. I mean what’s the point to invest so much in the project (children) to later forward it to a less qualified and uninterested folks (teachers in current educational system) to ruin it beyond measure (foster them less curious and therefore less joyful). I will have mine sent to Montessori. Since I have neither children nor money for Montessori, we can gently go back to the concert and leave Mother’s Day’s talks to mamas.

The Estonian guests were a soprano Ksenia Kuchukova, a tenor Andrej Bogatch and a pianist Auli Lonks. They were singing romances by Mikhail Glinka (1804-1857), Sergey Rachmaninov (1873-1943) and some other Russian composers of 19th century. The manor made a perfect setting for the intimate music, and the audience traveled back in time to saloons of Russian intelligentsia where the young girls sang to their guests at social dinners, and arts, musical and literary skills were the sign of refined schooling. When I sometimes read about the women education in 19th century Russia, I feel envious. The girls were allowed to stay at books all day long, and pale skin was the sign of aristocracy and smartness. They studied only humanitarian subjects, cared about silk stockings and how to be more marriable. Thank you, girls, for making 19th century’s Russia look so easy.

Another gorgeous gift from our neighbours was an art exhibition by Mikalojus Povilas Vilutis and Nijole Vilutiene from Lithuania. Isn’t it awesome to be married to someone who is devoted to the same form of art as yourself? I would shortly describe their work as personal human experiences in graphic. Vilutis represent masculine problematics, while Vilutiene works on emotions and feminine look on life at their work. If you look carelessly, their drawings appear analogous at first.  In fact, there are bolder, more closed manly lines and deeper, more open womanly contours that complement each other so beautifully.

An exempt of an idealist and a dreamer’s diary.

lithuanian art 2

Botanical accents and something of “la femme” in the air of show rooms in Lūznava Manor these days // Botāniskie akcenti un “la femme” noskaņas muižas izstāžu istabās

Šogad izdevās visai romantiska Mātes diena Lūznavas muižā. Kā jau būsiet sapratuši pēc maniem biežajiem muižas slavināšanas rakstiem, šī ir mana mīļākā vieta Latgalē. Tā vienkārši sagadījies, ka starp daudzajām manas dzīves lomām (nepastāvīga blogere, depresīva un problemātiska meita un draudzene) aktīvas mākslas cienītājas un saulītē virzītājas tēls man ir vistuvākais. Saulainā atkarības puse ir tāda, ka ar katru mākslas devu es kļūstu labāks cilvēks.

Tātad ar mammu svētdien klausījāmies krievu romances. Koncertā uzstājās jauni mākslinieki no Igaunijas, atvedot līdzi arī krievu-ebreju gleznotāja Osipa Braza (1873-1936) darbu “Meitene rozā kleitā”. Mani visvairāk saviļņoja stāsts par to, kā šis reālisma mākslinieks bija spiests gleznot utopiskas izsūtījuma nometņu ikdienas ainas pēc apcietināšanas un deportācijas 1924.gadā. Viņa gleznas tika tālāk vestas uz Maskavu un izrādītas tautai, lai aizmālētu acis par īstajām trimdas šausmām. Kā tas ir – melot caur lolotu, sirdij tuvu, vienīgo pašapliecināšanās veidu? Kā tas ir – melot par spīti savai dziļākajai būtībai?

Cenšos apmeklēt klasiskās mūzikas pasākumus, lai aizpildītu caurumus zināšanās, kas radušies kāda neveikla negadījuma dēļ – mūziku man no agrām dienām pasniedza krāns. Esmu spilgts piemērs tādam latviešu jaunietim, kurš nav saņēmis nekādas vadlīnijas mākslā un mūzikā tajā vecumā, kad bērnam attīstās skaistā un harmoniskā uztveršanas spējas, jo tas vienkārši nešķiet gana svarīgi lauku skolās. Tādējādi arī vēlāk man bija viens pīpis par to, kas skan fonā, un tad jau bija par vēlu, un vienkārši izvairījos no mūzikas. Jāatzīst, ka, runājot par mākslu un mūziku, un Mātes dienu,  es viendien pārtapšu tajā mamašā, kas uzspiež savus neizdzīvotos sapņus bērniem, un sūtīšu savējos uz Montessori kā tikai, tā uzreiz. Kāda jēga investēt tik daudz svarīgā projektā (bērni), lai pēc tam to nodotu mazkvalificētu un neieinteresētu profesionāļu (pamatskolas skolotāju kolektīvs) rokās, lai tie visu izķēzī (nogalina zinātkāri, kas savukārt nogalina prieku)?

Tā kā man nav ne bērnu, ne naudas Montessori, tad mēs varam līgani pariet atpakaļ pie koncerta.

Igauņu  viesi bija uzlecošās zvaigznes Ksenija Kučukova, (soprāns), Andrejs Bogačs (tenors) un pianiste Auli Lonks. Tika izpildītas krievu romancēm no Mihaila Gļinkas (1804-1857), Sergeja Rahmaņinova (1873-1943) un citu 19.gs. komponistu krājumiem. Muižai piemīt lieliska atmosfēra šādam intīmam mūzikas vakaram, un klausītāji tika aizvesti atpakaļ laikā uz krievu inteliģences saloniem,  kuros neprecētas skaistules dziedāja romances viesībās, un mākslas, mūzikas un literatūras izpratne bija izsmalcinātas skološanas pazīme. Mazliet skauž, kad lasu grāmatas par sieviešu izglītošanos tā laika Krievijā. Meitenēm bija ļauts augām dienām lasīt, viņas bija pēc skata bālas un pat drusku neveselīgas, un tas skaitījās aristokrātiski un smalki. Viņas studēja humanitārus priekšmetus, un uztraucās par zīda zeķēm un to, kā veiksmīgāk apprecēties.  Paldies, meitenes, ka likāt 19.gs. Krievijai izskatīties tik vieglai!

Vēl viena brīnišķīga dāvana no mūsu kaimiņiem ir lietuviešu mākslinieku Mikaloja Povila Viluša un Nijoles Vilutienes gleznu izstāde. Kas var būt labāks par apprecēšanos ar cilvēku, kurš pasauli redz caur to pašu mākslas veidu, kuru esi izvēlējies arī tu? Šo izstādi īsi varētu aprakstīt kā cilvēciskās pieredzes grafisku atainojumu. Mikalojs stāsta par vīrišķo problemātiku, savukārt Nijole runā par emocijām un sievišķo skatu uz dzīvi. Ja skatās pavirši, tad darbi šķiet līdzīgi, taču tā tas nebūt nav – drosmīgākas, noslēgtākas, vīrišķīgākas līnijas atšķiras no dziļākām, atvērtākām kontūrām. Atšķiras un papildina viena otru.

Raksts no ideālistes un sapņotājas krājumiem.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s