Latgale happens

The events marking the centenary of the first Latgalian Congress this week open five years of celebration since we believe that our freedom is worth a magnificent party. Exactly, you’ve got it right – Latvia will be celebrating its 100th anniversary in 2018, and, since it means everything to us, the celebration will last from 2017 to 2021. Because why not. I won’t go into boring historical details; the congress I mentioned before was the event when Latgalians decided to join two other regions in Baltics to establish Latvia a couple of years later. It is kind of a big deal and since it didn’t go that smoothly for us afterwards, we are allowed to have anything we want, even five years of party. I couldn’t choose better times to be back.

It’s all fun and games; however, we lead sustainable lifestyle here after all so planting gardens before the big ball is a must. Therefore, we attend spring fairs to shop around for all sorts of tomato seedlings and many other exciting things that farmer and gardener tribes measure as the bestest picks. The spring fairs are also great because of old grannies who have worked hard during winter and now are out in the market to sell their handicraft. I just love Latgalian colors in woven rugs and other pretty innovative twists on common objects that could be redesigned, bettered, used for different purposes etc. Now we know. Rēzekne has been the best spot for monthly green markets so far.

mamasita-market

Shopping bags made of plastic films were and still sometimes are used as tablecloth in former soviet countries // Iepirkumu somas, pašūtas no plēves un plastmasas galdautiem, kas beži sastopami vecmammu mājās

Another incentive that Latvia ignited due to its reputable age is the trip around 69 manors and castles in the country. We started the marathon with my favorite Lūznava manor that I mentioned in my writings before. The manor hosted a fine exhibition of Latgalian pottery superbly blended with cosmic paintings by the great Lithuanian artist M. K. Čiurlionis (1875 –1911). He was an incredibly gifted composer, a painter and a writer who fused these arts into one experience that lingers long after a glance on his otherworldly paintings – there is something so fluent and tuneful about his lines, it feels like music that is painted. Or at times like a poem or a fairy tale told on canvas. Who am I to say bold statements about art but he could be the finest among Eastern European modernists.

churlonis-2

Synthesis of colors, music and… clay // Krāsu, mūzikas un… māla sintēze

churlonis-luznava

Triptych Raigaras and decorative Latgalian pottery // Čurļoņa triptihs “Raigaras” un latgaliešu vazaunieki

There are so many events around Rēzekne, home of the Latgale Congress that I often feel scattered these days. I choose art and books so I was naturally lead to the fest of Francis Trasun’s fables. He was one of the main spokesmen in the congress among many other things. I found it curious to learn about the fables in verses that he wrote as a politician. It is a funky literary genre which I haven’t been too familiar with. Its anthropomorphized characters and strong moral lessons made me chuckle many times during the lovely evening with other bookworms in Trasun’s museum that was his home in past.

Yesterday, we laid a white tablecloth on tables to celebrate the fact that we can. There were no white table layouts during soviet times, there was only a colorful, plastic film on every table that was supposedly more practical and more working-classy than haughty Latvian linen. I remember it being pretty filthy and flashy as pretty much everything of soviet design. Fuck it good and hard! Now we lay our tables bright white, we welcome foreign artists and read the books we want to read. Always choosing. Always.

nettle-soup

Nettle & sorrel soup for the white tablecloth celebration // Nātru un skābeņu zupa baltā galdauta svētkiem

Pasākumi par godu Latgales kongresa simtgadei šonedēļ ieskandināja piecu gadu garu ballīti par godu Latvijas apaļajai jubilejai, jo mēs ticam, ka mūsu brīvība ir maktīgas svinēšanas vērta. Svinēsim no 2017. līdz 2021. gadam, jo, kāpēc gan nē? Negarlaikošu ar šajās dienās visur apspriestiem vēstures faktiem – Latgales kongress bija pirmais akmens Latvijas kā valsts pamatos. Tas ir liels notikums, atpakaļ skatoties, un, tā kā valstij negāja vienmēr gludi, tad mums ir visas tiesības svinēt, cik uziet, pat piecus gadus, ja tā sirds kāro. Nevaru iedomāties labāku laiku, lai atgrieztos mājās.

Ballīte ir laba lieta, taču nevajag aizmirst, ka mēs šeit, laukos, paši sevi uzturam un vedam ilgtspējīgu dzīvesveidu, tāpēc pirms iziet cilvēkos, jāsēj dārzs. Tā nu dodamies uz pavasara tirgu,  kas līdz šim labākais ir Rēzeknē, un izvēlamies stādus, ko latgaliešu zemnieku un dārznieku cilts izkopusi kā labākos. Man savukārt pavasara tirgus šķiet pievilcīgs, jo vecmāmuļas pēc darba pilnas ziemas iznākušas ārā un nu tirgo nost savus rokdarbus, sākot no raibu raibiem lupatu deķiem līdz radošiem ikdienas priekšmetu risinājumiem. Tagad zināsim, ka viss pāršūtais, uzlabotais, no praktiskā par stila elementu pārveidotais ir jauns melnais pavasara garderobē.

Vēl viens Latvijas simtgades pasākums, ka man no sirds iepaticies, ir akcija “Apceļosim Latvijas muižas un pilis!”. Es ar ģimeni šo maratonu uzsākām manā iemīļotajā Lūznavas muižā, kuru jau iepriekš biju minējusi šajā blogā. Šobrīd muižā apskatāma lieliskā lietuviešu mākslinieka M. K. Čurļoņa gleznu izstāde sintēzē ar Latgales podnieku jaunākajiem darbiem. Čurļonis ir bijis komponists, rakstnieks un gleznotājs,  kurš sapludināja savus talantus, lai radītu vienu mākslas darbu un neaprakstāmas dabas pārdzīvojumu jebkuram, kurš uzmet aci mākslinieka gleznām – plūstošās un melodiskās līnijas rada sajūtu, ka mūzika ir uzgleznota. Vai dzeja un pasaka izstāstīta uz audekla. Kas es esmu, lai mētātos ar pārdrošiem apgalvojumiem par mākslu, taču gribas gan iepīkstēties – Čurļonis ir visspēcīgākais starp Austrumeiropas modernistiem.

Šajās dienās Rēzeknes novada notika tik daudz pasākumu, ka bieži jutos apjukusi, jo gribas visu. Izvēlējos, lai instinkti aizved pie tuvākā, mākslas un grāmatām. Tā nu nonācu Franča Trasuna muzejā “Kolnasāta” uz fabulu svētkiem. Šķiet, ka vairs nevienam nav jāatgādina šī vīra loma mūsu valsts vēsturē, taču ne visi zina, ka paralēli teoloģiskajām un politiskajām interesēm viņš ir bijis arī mūsu Ēzops un Lafontēns un mīlējis rakstīt fabulas dzejā. Šis literārais žanrs man vienmēr licies tāds jokains cilvēciskoto dzīvnieku personāža un tiešās, pat trulās morāles dēļ,  un arī “Kolnasātas” pasākumā tika paķiķināt. Lielisks vakars ar citiem grāmatu tārpiem satiekoties.

Vakar klājām baltus galdautus, lai nosvinētu faktu,  ka varam klāt baltus galdautus, jo padomu laikos bija tikai plastmasas “kļejonkas”, praktiskākas un piedienīgākas strādniekam, nekā latviešu lepnie linu galdauti. Manā atmiņā padomju dizains līdz  ar to lielākoties palicis kā kaut kas mūžam nošņurcis un bezgaumīgos krāsu salikumos. Tā nu – pie velna ar to visu, mēs klājam galdus baltus, ka acis žilbst! Aicinām ciemos citzemju mākslu iedvesmai un lasām grāmatas, kuras vēlamies, nevis kuras liek lasīt. Vienmēr izvēlamies. Vienmēr.

 

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s