Gothenburg on a whim

I got engrossed in the magical world of sloths on National Geographic one night. I learnt that this sluggish animal makes only one longer trip per week – it crawls down the tree to poop once in a while. Well, an episode of the sloth pooing while still holding to the trunk of the tree actually seemed familiar. It reminded of my attempt of settlement in my home country – uniquely clumsy roll down the hill of dignity with an illusion of having a grip.

I don’t have a grip at all. I’m constantly in the state of let-it-leave-for-now, I-wait-and-look and my favorite got-to-be-everywhere-without-purpose. I got the feeling of being stuck in my quiet, comfortable country life with occasional spells of agitation due to joblessness and local elections. So the change of environment and recharge of the batteries were a must. I booked tickets and went for a short trip. Traveling is not considered to be holidays anymore. It is my lifestyle and always will be. Also, I’ve been unemployed for a year now (!!!) so why the hell would I need holidays?

Here I am in Gothenburg on a whim. I hadn’t prepared or planned a thing. I just wanted to get away, eat good food that is scarce in Eastern Europe and restart the entire thing. Hitting suicidal levels of depression last year had led to stronger judgement of what’s healthy to me, and a getaway in a developed country (I hate this expression but you know what I mean, some places are slightly more civilized) would make me feel better. I love my home but I’m a citizen of this world, and the lack of perspective and fresh ideas suffocate me.

cinnamon-sweden

Cinnamon rolls in one of many coffee shops in Haga // Kanēļa gliemezīši, tradicionālā Gēteborgas smalkmaizīte, vienā no daudzajām Hāgas vecpilsētas kafejnīcām

Gothenburg is so underrated among tourists, I think. At least, I didn’t find much information online about this gorgeous place. Haga, the old part of the city, has beautiful café scene. Swedes definitely support the idea that breakfast is the most important meal of the day – there’s plenty of good coffee and freshly beaked bread in the town. My favorite cafe was Egg & Milk. The paved pedestrian streets among wooden houses brought me to 19th century atmosphere and put my worries into slightly different context. The giant cinnamon rolls indulged my senses throughout the weekend. I mean, anything is good if it’s generously sprinkled with cinnamon.

egg_milk

Feel of an American canteen in a Nordic country. This is why I love traveling so much // Amerikāņu ēdnīcas atmosfēra Ziemeļeiropas valstī. Šādu kombināciju dēļ arī ir dzimusi mīlestība pret ceļošanu

I walked the city streets and immersed into Scandinavian slow-living because that’s exactly what it is here – even the second biggest city in Sweden has perfectly laid back vibes about it. The fish market opens at 10am as no one seems to be fussed to get the fattest herring the first thing at the dawn. The shops are shut on Sundays, and the usual weekend alcohol consumption is limited by 3pm on Saturday as afterwards the bottle shops are closed until Monday. Either this or entire Swedish lifestyle provides absence to anything annoying or emotionally overwhelming. What a wonderful place to be!

gothenburg

The city from the top of Skansberget hill. There’s Skansen Kronan (the Crown Redoubt) fortification still in good shape on the hill; it was built in 17th century and made the glorious city the best defended in the Nordic region // Pilsēta no Skansberget kalna, uz kura 17. gadsimtā uzceltais cietoksnis Skansen Kronan sargāja pilsētu neskaitāmajos ziemeļnieku karos

sauna_gothenburg

Scandi design at ts most innovative – a public sauna on water in an industrial district of the city // Skandināvu inovatīvā dizaina spilgts piemērs – rūpnieciskā rajona kanālā uzbūvēta publiskā pirts

I chased spring in the city’s main park Slottsskogen. Luckily, the weather stayed abnormally good for April in a Nordic country so I could enjoy a stroll and watch crowds of tough Vikings getting fried in an endurance race. I am not exactly sure what makes people to participate in such a torturous event, I can’t really see their planet from mine. I believe (I read so) there is a divine enlightenment on that side of the pain, but, luckily, I’ve still got a great deal to overcome on this side yet. The race is only against yourself, sister.

tough_viking

Tough vikings attempting to climb the wall // Sīkstie vikingi rāpjas pa sienu izturības sacensībās

Even if one loves being at home and is always keen getting engaged in routines every day, stagnant life often leads to holding grudges on familiarity of the place. That’s like drinking poison hoping that it will kill the external annoyances. A cinnamon roll on West Coast of Sweden is definitely a better remedy.

elks-sweden

Elks and other Nordic animals that I have been dodging on roads entire winter now in the Slottsskogen park zoo.  Alņi un citi Ziemeļeiropas dzīvnieki, kurus pavirši gadījies redzēt uz ziemas ceļiem, apskatāmi Slottsskogen zoodārzā

spring_essengers

Spring messengers everywhere // Pavasara vēstneši visapkārt

Vienvakar gadījās noskatīties “National Geographic” filmu par sliņķu dzīvi. Uzzināju, ka šis lēnīgais dzīvnieks tikai vienreiz nedēļā mēro garāku ceļu lejā no koka, lai nokārtotu dabiskās vajadzības. Epizode, kurā sliņķis, neatlaižot koka stumbru, krāmē kluci, likās kaut kur jau redzēta. Tā atgādināja manu mēģinājumu iekārtoties uz dzīvi Latvijā – neveikla, vienreizēja novelšanās no pašcieņas eikalipta, pieturoties pie ilūzijas, ka es visu kontrolēju.

Patiesībā viss ir ārpus jebkādas kontroles. Pastāvīgi esmu trīs stāvokļos: “nu kaut kā tā viss arī palika”, “pat dir*dama, grozu galvu, nepalaižot idejas” un mans mīļākais – “man visur jāpaspēj, kaut arī tam nav ne pamatojuma, ne rezultāta.” Esmu iestrēgusi. Vienīgā izklaide ir periodiska sašūmēšanās par bezdarbu un pirmsvēlēšanu intrigām. Skaidrs viens – vides maiņa un bateriju uzlādēšana vajadzīga kā elpot. Laidos prom uz nedēļas nogali. Ceļošana nav brīvbrīdis, tas ir dzīves stils un nepieciešamība dzīves garumā. Starpcitu, esmu jau gadu bez darba, tāpēc, piedodiet, man nav  īsti, no kā atpūsties.

Tā nu, kaprīzes vadīta, lidoju uz Gēteborgu, Zviedrijā, lai paēstu gardu un svaigu ēdienu, kas Austrumeiropā ir drīzāk luksuss, nevis pašsaprotama, laimīga cilvēka ikdiena, un restartētu programmu. Depresija iemāca biežāk piedomāt, kas man būtu veselīgi kā radošai un sarežģītai personībai. Šķiet, ka pāris dienas sakārtotā, vizuāli pievilcīgā valstī varētu iet par labu. Es mīlu mājas, taču sirdī esmu pasaules pilsonis, tāpēc mazas vietas perspektīvu un svaigu ideju trūkums smacē.

Gēteborga nepelnīti nav populārs tūristu galamērķis, tāds priekšstats man radās. Arī ceļojumu blogos un citos interneta resursos šī burvīgā pilsēta tiek reti minēta. Hāga, vecpilsētas daļa, paceļ kafejnīcu standartus jaunos augstumos. Acīmredzot, zviedri atbalsta ideju, ka brokastis ir galvenā ēdienreize, jo pilsētā ik uz soļa var atrast labu kafiju un svaigi ceptu maizi. Mana mīļākā kafejnīca ir un apliek Egg & Milk.  Bruģētās gājēju ieliņas, izaustas caur 17. – 19. gadsimtu koka apbūvi, atmet atpakaļ laikos, kad cilvēku ikdienu nosacīja smagi dzīvības un nāves jautājumi, nevis trīsdesmitgadnieces radošā krīze. Tas tā – citādai pieejai. Milzīgie kanēļa gliemezīši, pilsētas īpašā bulciņa, priecēja visu nedēļas nogali. Viss ir jaukāks, kad tiek bagātīgi nobārstīts ar kanēli.

Ieniru Skandināvu dzīves baudīšanā, jo to mūsu kaimiņi labi prot – Gēteborga ir otrā lielākā pilsēta, taču nevaru iedomāties mierīgāku un harmoniskāku vietu. Zivju tirgu atver plkst. 10 no rīta, jo te neviens nesteidzas grābt pēc treknākās siļķes un lētākās reņģes ar pirmajiem gaiļiem. Svētdienas tiek svētītas, veikali ciet, un alkohola iešprice arī minimāla – tikai līdz plkst. 15 sestdienā, un tad alkohola plaukti ir pieejami tikai no pirmdienas. Gan šis, gan arī citi noteikumi un ieražas rada vidi, kas nekrīt uz nerviem un nav emocionāli piesātināta. Lieliska vieta, kur atpūsties no visa!

Ķēru pavasari pilsētas galvenajā  parkā Slottsskogen. Paveicās ar aprīlim neraksturīgu saulainu nedēļas nogali, kas ļāva izbaudīt pastaigas un sīksto vikingu spēka spēles. Es no šejienes neredzu planētu, uz kuras dzīvo tie trakie, kuriem tīk piedalīties stipro skrējienos un citos spīdzināšanas pasākumos, taču esmu lasījusi, ka otrpus sāpju slieksnim mīt absolūta eiforija. Man vēl šajā pusē daudz darāmā. Sacensība ir tikai pašai ar sevi, mās.

Kaut arī dzīvei laukos ir savi labumi, vienmuļa vide laupa idejas, un tad cilvēks sāk turēt aizvainojumu pret visu un visiem. Tas ir kā pašam dzert indi, gribot nogalēt ārējos apstākļus. Taču es jums saku – tā vietā ir labāk iestumt kanēļa gliemezīti Zviedrijas rietumu krastā, tas dziedē.

Advertisements

3 thoughts on “Gothenburg on a whim

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s