post holiday ramblings

murka-easter

Early Easter morning with quiet anticipation of busy day in the kitchen // Agrs Lieldienu rīts cepšanas un šmorēšanas gaidās

Easter doesn’t stir up strong emotions in me. In fact, I can’t recall when I celebrated it last time. This year, I happened to be in Latgale at this time of the year, and everyone seemed to be in the frame of mind for colored eggs and swinging fetish here so I capitulated. One can’t buy an appropriate mood for Easter or for any holiday for that matter; however, one can buy ingredients to make good food, and that’s pretty much the same. The first part of Easter consisted of frantic cooking, and the second of overeating.

I attacked one of my biggest fears, and prepared yeast dough. There was an unsuccessful attempt back in a day, and those stone hard pies caused strong PTSD, so I avoided yeast dough for years. This time, I prepared cinnamon swirls and hot cross buns, and they were actually okay, just not too photogenetic. I will politely remind that I strive for progress, not perfection here. The faded crosses on the buns paralyzed me for a second, but I owned it. Cinnamon swirls have that magic characteristic of tasting good even when they looked crooked, much to my relief.

All right, I will be honest – I used pre-mixed dough and a proper bread oven.

The next day’s cure to our tummies was a lemon and blueberry cake. It seemed a bit too lemony but you know as the old saying goes – if life gives you a lemon cake, add more blueberries and cream. Mama cooked a great amount of meat and fish but, hey, life is too short, so I ate the cake first. Another thing that we are excited to practice is the preparation of original table runners for every festivity. We initially picked this idea from House & Garden, and now it developed as nearly the most important part of the preps. I mean, food is so important. It is like a common ground and universal experience wherever you go in this world. It is beautiful to lay a table, prepare a good-looking dish and enjoy the colors around during the meal.

easter-table

Home baked bread and eggs, colored in onion peels and framed by red painted sticks and birds // Pavasara vēstnešu ieskauta mājās cepta maize un Lieldienu olas

To stretch our legs, we decided to go for a little road trip. I don’t know what’s behind every Easter symbol, but among many there is also a bunny, and it’s cute, so off we went to search for a rabbit farm. We found a gorgeous lady that breeds the fluffy glories in Northern Latgale, and the tour turned out to be pretty informative. They had many breeds, but I remember a chinchilla one the best as I felt related to its self-destructive ways. The poor thing ate its own ears off. Well, I might not be that far into the depression, I’ve got a space to grow – isn’t nature always so damn perceptive? The farm offered rabbit stew to its visitors but we kindly declined as it felt totally wrong after keen admiration of about 100 rabbits.

bunnies

Watching baby bunnies is a great start to Easter // Ciemošanās trušu fermā ir jauks Lieldienu sākums

During the trip, it started snowing. For those who haven’t been in Northern Europe, it is not too common to have snow so late in spring. It created a rather surreal feel to the day, so we found the tallest bird-watching tower to see this miracle as close as possible. These little, bizarre things suggest that we are at mercy of unpredictable rules – in one country it could be just unfavorable conditions for agriculture or Easter celebrations whereas somewhere else nature gets real mad and causes major catastrophes. There is something extremely alluring about the unruly power of nature, and at some point in life, it becomes enough. Australia showed me a lot of it, and also Latvian seasons have its own ways. As I recently read in an arty blog, “Imagine if the sky was always red and pink and orange. Then we would always marvel and take pictures of it when it was blue.” We get used to weather and seasons and don’t pay attention until Easter snow brings us back to wondering.

I learnt that the more you celebrate Easter, the more there is to celebrate in Easter.

anchupani

Forests of  Latgale and weather whims over them.  The bird-watching tower of Ancupani near Rezekne // Latgales meži un laikapstākļu kaprīzes pār tiem. Ančupānu skatu tornis netālu no Rēzeknes 

Lieldienas neizraisa īpašas emocijas, un pat neatceros, kad šos svētkus pēdējo reizi pienācīgi biju svinējusi. Tā kā šogad sagadījās būt mājās, Latgalē, kur visi ir krāsotu olu un šūpošanās fetiša pārņemti, tad nācās vien padoties vispārējai noskaņai. Svētku sajūta nav nopērkama vai citādi pievilināma, savukārt sastāvdaļas gardiem ēdieniem gan ir viegli atrodamas veikalos, un pilns galds gardumiem taču arī ir svētki, tāpēc mūsu Lieldienu shēma izvērtās vienkārša – ēst gatavošana un pārēšanās.

Es šo svētku laiku izmantoju, lai uzvarētu vienu no saviem bubuļiem – bailes no rauga mīklas gatavošanas. Vēl no jaunības dienām atceros vienu neveiksmīgu atgadījumu ar krama cietiem speķa pīrādziņiem, kas gadu gaitā pārauga pēctraumatiskajā stresā, kad vien tika pieminēts raugs. Sadūšojos kanēļa gliemezīšiem un Lieldienu krusta maizītēm, kas tik populāras Lielbritānijā šajā sezonā. Šoreiz sanāca daudz labāk,  kaut gan cepums nebija fotogēnisks,  tāpēc bilde izpaliek. Atgādinu, ka man svarīgākais ir progress, nevis perfektums, khm, khm. Izbalojušie krusti uz maizītēm lika man uz mirkli sastingt šausmās, taču izlikos, ka man po un tā tam bija jābūt. Man par lielu atvieglojumu kanēļa bulciņas garšo labi, pat ja neizskatās labi.

Ja pavisam godīgi, tad mazliet izmantoju arī picas mīklas pulveri un profesionālu maizes krāsni.

Nākamajā dienā ārstējām pārēšanos ar citronu un melleņu kūku. Sākumā šķita, ka piešāvu pārāk daudz citronu, taču, kā jau slavenais teiciens pauž – kad dzīve sniedz tev citronu kūku, pieliec klāt vairāk melleņu un krēmu. Mamma savukārt pagatavoja gardus zivju un gaļas ēdienus, bet dzīve ir īsa, tāpēc es ēdu tikai kūku. Vēl viena lieta, ar ko esam nopietni aizrāvušies, ir galda rotājumi, kuru ideju sākotnēji nošpikojām britu žurnālā “House & Garden” un nu tas jau ir izveidojies par katras svētku dienas neatņemamu sastāvdaļu. Vai ir kaut kas, kas ir svarīgāks par gardu ēdienu? Tas apvieno tautas, ēdienu valoda saprotama, lai kādā zemes nostūrī tu šobrīd ciemotos. Maltīte pie skaista galda visiem kopā arī ir tā ilgi meklētā svētku sajūta.

Lai izlocītu kājas starp neskaitāmajām ēdienreizēm, devāmies mazā ceļojumā tepat pa Ziemeļlatgali. Neesmu iedziļinājusies Lieldienu simbolos, taču trusis ir starp tiem, tāpēc likās atbilstoši uzmeklēt trušu audzētavu. Atradām brīnišķīgu sievieti, kas Ruskulovā (relatīvi netālu no Salnavas un Kārsavas) audzē ap 300 dažādu šķirņu trušus savam un citu priekam. Ekskursija izvērtās informatīva, savukārt starp n-tajām šķirnēm man visvairāk sirdī iekrita šinšillas trusenīte, kuras depresīvā daba likusi pašai sev nograuzt ausis. Man vēl ir, kur augt. Paldies dabai par uzskatāmo materiālu ik uz soļa. Audzētavas viesiem tika piedāvāta truša zupa, taču tas likās īpaši nevietā pēc tādu mīļumiņu spaidīšanas.

Negaidīti sāka snigt, kas piešķīra mūsu ceļam sirreālu sajūtu. Steidzāmies uzmeklēt augstāko skatu torni apkārtnē, lai novērotu šo dabas brīnumu tuvāk. Mazās dabas dīvainības rosina domāt, ka esam pastāvīgi pakļauti nekontrolējamam un mūžam mainīgam dabas likumu kopumam – lai tā būtu, ka šeit tie rada vien nelabvēlīgus apstākļus lauksaimniecībai vai Lieldienu svinēšanai, savukārt citur daba periodiski kļūst pavisam neganta un nolīdzina visu savā destrukcijas ceļā. Man šis milzīgais spēks vienmēr licies valdzinošs, un nu jau tuvojos tam momentam dzīvē, kad dabas vērošana ir viss, ko man vajag no dienas. Austrālija atgrieza pie dabas, un Latvijas daba rāda jaunas, vēl neizpētītas kaprīzes. Nesen izlasīju kādā mākslas blogā: “Iedomājies, ka debesis būtu vienmēr sarkanas, rozā un oranžas. Tad mēs apbrīnotu un fotografētu zilas debesis.” Mēs nepiegriežam vērību dabai un gadalaikiem, līdz tie iemet mūsu sejās mazu brīnumu kā, piemēram,  sniegu Lieldienās.

Iemācījos vienu, – jo vairāk svini Lieldienas, jo vairāk, ko svinēt Lieldienās.

Advertisements

One thought on “post holiday ramblings

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s