peripheral nirvana

unnamed (4)

Here comes the sun // Saule nāk

I need some time every morning to say a little prayer and pull myself together before I get up. Depression peculiarities or an introvert’s reluctance towards facing a new day. I will never find out. The prayer is Our Father. This catholic mantra had been stuck in my head since early childhood and so I stay with it,  although I’m not particularly religious. Nothing else works for me. I curl into a compact cocoon and say the prayer still under the blankets. I skip the ritual only when I wake up two hours late for work (this usually happens with alcohol from the night before still in the system). Otherwise, I would do it under any circumstances because there is no way out of bed for me.

So I woke up early one morning and watched a beautiful sunrise just forming at the horizont. I looked down to the neighbor’s yard and saw a dog lying dead on the ground covered with early spring frost. The poor thing was very old, and the fight has been going on for a while, so I was somewhat relieved to know that its suffering is over. I opened the window and absorbed the crispy feel of 6 am. Never have I been closer to Edvard Munch’s truth behind The Scream, “I was walking down the road with two friends when the sun set; suddenly, the sky turned as red as blood. I stopped and leaned against the fence, feeling unspeakably tired. Tongues of fire and blood stretched over the bluish black fjord. My friends went on walking, while I lagged behind, shivering with fear. Then I heard the enormous infinite scream of nature.” The scenery outside vibrated inevitability – there was a new day, and there was a reminder that it was not rising for everyone. I forgot about the prayer, went straight to the kitchen and made a cup of coffee to kick-start the chores.

Later that day, I took a long ride to a city. I was reciting along Eminem while driving through an ugly former collective farm town, and some on the street escorted me to Crazytown with their looks. The joy is despicable and the misery is noble for some people. One of my good  friends would call these people confused, and that is oh so cute. She has no idea about Eastern Europe. I was driving and thinking that certain things in this country or at this period of my life are not fair, but, hey, life is not my mommy, it is not know for being always kind and giving me a cookie. Freedom is knowing what places and people pass by with disregard, songs and laughter, and where it is worthwhile to stop by.

unnamed (3)

Contrasts of Latgalian spring in 15 min drive // Latgales pavasara kontrasti

In the evening, I was hustling around the yard, when the neighbor (the same dude with the dead dog) let his chickens out. I was nearby and naturally greeted the chicks with an enthusiastic hi. I. Talked. To. The. Birds. That’s when I understood I should go to Riga and hang out with some people not to lose what’s left of my social skills. Freedom is knowing when to give up on the periphery and go back to city girl’s ways to maintain the balance.

Some days are uneventful, and it is hard to produce great writing. Then I think, to hell with it, I’m utterly, completely, stone-cold happy in a pitiful period of my life – I should share it. This is our culture: nothing should be easy. So many are too scared to sing in the car because of others’ judgement. We must overcome. The easy is not trustworthy.

I live backwards now, the greatest accomplishment of past weeks was gain of faith in joy. Freedom is to leave bigger space for songs and grateful prayers; otherwise, one is as good as a dead dog, stiff with fear and stillness. Don’t we choose it too often?

unnamed (5)

Pirms izkūņojos rītos no migas, es skaitu pie sevis lūgšanu, lai savāktos jaunai dienai. Depresīvas dabas atskaņas vai introverta paņēmieni. Tā ir vecā, labā tēvreize. Šī katoļu mantra iesēdusies galvā no bērnu dienām un nomierina efektīvāk nekā jebkas cits, kaut arī ikdienā nelepojos ar reliģiozitāti. Saritinos kompaktā kūniņā un skaitu pie sevis. Šis rituāls izpaliek vien rītos, kad pamostos, divas stundas kavējot darbu ar iepriekšējās nakts alkoholu vēl asinīs. Citādāk izņēmumu nav, ja ne pavisam agri, tad ap pusdienlaiku tik un tā nāksies skatīties dienai acīs.

Pamodos vienrīt līdz ar pirmo ausmu. Pie pamales krāsojās īpaši skaists saullēkts, kas raksturīgs vien aukstiem agra pavasara rītiem. Kaimiņa pagalmā uz sasalušās zemes gulēja suns, sarmas pārklāts un pavisam miris. Vecā grabažiņa bija cīnījusies jau laiku, tāpēc man tas nāca kā atvieglojums, ka viņš nu ir mierīgākā vietā. Atvēru logu un ieelpoju kraukšķīgo rītu. Nekad vēl nebiju tik tuvu Edvarda Munka domai aiz “Kliedziena”: “Es pastaigājos ar diviem draugiem saulrietā, kad debesis pēkšņi iekrāsojās asins sarkanas. Es apstājos un atbalstījos pret žogu, neaprakstāma noguruma pārņemts. Uguns un asiņu mēles ieskāva zili melnos fjordus. Mani draugi turpināja iet uz priekšu, bet es paliku iepakaļ, bailēs trīcot. Es izdzirdēju šausmīgu, bezgalīgu dabas kliedzienu.” Skatam aiz loga piemita neizbēgamības aura – bija uzaususi jauna diena, taču ne pašsaprotami un visiem. Gribējās iziet ārā un noslaucīt sarmu no suņa kažoka, taču tā vietā devos uz virtuvi, lai pagatavotu kafiju un ķertos pie dienas darbiem. Nebija ne runas par pātariem zem segas.

Vēlāk tajā pašā dienā devos uz pilsētu iepirkties – repoju līdzi Eminemam, braucot caur neglīta paskata ciemu, kas kādreiz tika celts kā kolhoza centrs. Daži uz ietves pavadīja mani ar nicīgiem skatieniem, jo mēs taču dzīvojam zemē, kurā prieks ir nicināms, bet rūgtums cienījams. Kāda mana draudzene aprakstītu šādus cilvēkus visnotaļ mīlīgā vārdā “samulsuši”. Austrumeiropā ik dienas sastopu daudz samulsušo. Turpināju vīlēt un domāju pie sevis: “Hei! Šobrīd ir daudz, par ko spuroties, – šis dzīves periods, šis neglītais ciems. Taču dzīve nav mammīte, kas vienmēr jauka un dod cepumiņu. Brīvība ir izvēlēties braukt garām netīkamām vietām un lietām, dziedot un smejoties, un ignorējot, un apstāties, kur ir labi.

Vakarā, rušinoties pa pagalmu, dzirdēju kaimiņa vistas iznākam no kūts. Pilnīgi dabiski un pašsaprotami tās pasveicināju. Aprāvos, ka esmu sākusi runāties jau ar putniem. Bija laiks doties uz Rīgu un saglābt, kas vēl glābjams no manām sociālajām prasmēm. Brīvība ir izvēlēties līdzsvaru starp lauku apzinātību un pilsētu dinamiku.

Ir daudz dienu, kad nekas īpašs nenotiek, un ir grūti rakstīt labi un interesanti. Un tad es nodomāju – pie velna, es esmu ļoti apmierināta un laimīga tieši ar šo “neko”, un varbūt der padalīties, ka arī tā var būt. Tā ir mūsu kultūra – nekas nevar notikt tāpat vien. Mēs nedrīkstam būt pārāk priecīgi bez redzama iemesla un dziedāt mašīnā, jo…ak jel,  ko citi padomās?! Mums jāpārvar, jātiecas un jāturpina. Nekas viegls nav uzticības cienīgs.

Dzīvoju ačgārni. Lielākais pēdējo nedēļu sasniegums ir ticība priekam. Brīvība ir izvēlēties lielāku telpu dziesmām mašīnā un pateicības lūgšanai no rīta. Citādāk es būtu tik mirusi kā kaimiņa suns (metafora, iekšēji un no bailēm un vienaldzības). Un vai tik šo mēs neizvēlamies pārāk bieži?

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s