about happier and more colorful Latgale

“In my opinion, learning the Latgalian language, or, if this term disturbs you too much, learning the Latgalian dialect should be of particular interest for philology of the Baltics.”

Vladimir Toporov (2002)

Oh my dear readers, am I happy to be home for the 100th anniversary of the Latgale Congress? I quietly hope that I will still be unemployed by 5th of May so I can participate in the opening ceremony of the monument in Rezekne. Fingers crossed it goes as bad as it did all these months and I don’t take a job for 400 euro pm so I can celebrate my national identity. There are many exciting events related to the 100th anniversary of our old granny Latvia next year, I doubt I will have time for work.

Anyway, I added many new contacts on Facebook recently so I can follow what the locals have to say about upcoming celebrations. There is a bunch that releases songs and organizes forums to bring Latgale in spotlight. I was thrilled to attend a conference on the Latvian and Latgalian languages by gorgeous Lidija Leikuma in Riga Latvian Society House. Unfortunately, only some 80 years old litterateurs and a couple of dudes in hoodies showed up, and most of commentaries were about the nonstop refusal to accept Latgalian as an authentic part of the Latvian language. Is this the best we can do with the anniversary of the Congress on the threshold? It’s a shame that people rather spend their evening mobbing on social media than go and represent the modern image of Latgale.

I might have accidentally entered a parallel world and now live in different Latgale to compare with those who think that speaking Latgalian in the periphery and cry about Latvians domination over us, poor kids, is enough to be a patriot. A blog post by a psychologically immature Latgalian girl went viral. She wrote about her heavy burden of being Latgalian, and many rushed to discuss it. I see that an ungrounded term “latgalephobia” lurks on some sites. I want to invite others stop widening the gap, and go and take a nap if you feel like whining again. It is one’s latent victim attitude that causes a lot of harm at this time in our history that should be about the integrity in our tiny society. I propose sharing only good stuff and attend the events, and show pride in who we are.

I don’t ignore the fact that Latgalians are sometimes misunderstood. I could perhaps recall one occasion when I felt slightly confused by someone’s attitude. A girl in my NLP course referred to Latgale as a remote country of men in wellies. Yes, indeed. I wear a pair from Ralph Lauren, they cost more than her entire flat in “hruschovka” or in jugendstil ruins. Riga is nothing but that, a hole in the doughnut. Why would one care about a narrow-minded person’s opinion when their quality of life mirrors a little failed project? On the other side, if we come to a conference in Riga Latvian Society dressed in hoodies, we shouldn’t get offended like little bitches, because our redneck’s ways are partly true. Being well-dressed is a beautiful form of politeness, and this is something that our representatives should learn.

Latgale is pretty cool and colorful. I am a well-traveled woman and I dare to claim I know. I happened to visit an exhibit by Osvalds Zvejsalnieks in the Gallery Daugava last weekend. The brochure said that the artist is known for his directness, sincerity and a hardworking and reserved nature. I thought, “YES! That’s a portray of a Latgalian man!” Human life and work doesn’t make sense if they are carried out without confidence. Latgalian, be like a painting by Zvejsalnieks, bold and pretty!

unnamed (2)

Latgale by Osvalds Zvejsalnieks // Latgale. Osvalds Zvejsalnieks

unnamed (1)

The Evening in Krāslava. It’s a small town in Southeast Latgale where the first books in Latgalian were written by Polish monks in 19th century // Vakars Krāslavā. Mazā pilsētiņa,  kurā 19.gs. garīgā semināra ietvaros tika sarakstītas pirmās grāmatas latgaliešu valodā

“Tomēr man šķiet, ka starp tiem 5–7 galvenajiem uzdevumiem, kas jārisina baltistikai, viens ir saistīts ar latgaliešu valodas jeb, ja tas jūs šokē, latgaliešu dialekta mācīšanos.”

Vladimirs Toporovs, 2002

Mīļie lasītāji, esmu patiešām priecīga, ka būšu mājās Latgales kongresa simtgades svētku laikā. Klusībā ceru, ka līdz 5. maijam vēl neatradīšu darbu un varēšu apmeklēt pieminekļa atklāšanas ceremoniju. Turu īkšķus, lai mani darba meklējumi arī turpmāk ir tikpat neveiksmīgi, un man ir brīvs laiks apmeklēt visus ar mūsu vecenītes Latvijas simtgadi saistītos pasākumus.

Apstiprinu daudz Facebook kontaktu, lai redzētu, ko vietējie runā par drīzajām svinībām. Ir saujiņa tādu, kas ieraksta dziesmas un mērķtiecīgi virza prožektoru gaismu uz Latgali. Nesen apmeklēju brīnišķīgās Lidijas Leikumas lekciju par latgaliešu valodu Latviešu biedrības namā. Skumji, ka atnāca vien 80 – gadīgi večuki no literātu aprindām un pāris puikas sporta jakās, savukārt jautājumi bija vien ap  nebeidzamo apcelto latgaliešu tēmu. Vai tad mēs nevarētu uzstāties pārliecinošāk, kongresa simtgadi sagaidot? Sadusmo, ka cilvēki ir naskāki uz sūdzībām sociālajos tīklos, nevis piedalās klātesoša, moderna Latgales imidža veidošanā.

Iespējams, ka es, pati nemanot, esmu ieslīdējusi paralēlajā realitātē un tagad dzīvoju kādā citā Latgalē, kurā nepietiek, ka savā lauku kultūras namā no skatuves lepni runā latgaliski un tīklos liek muļķīgus jokus par latviešu dominēšanu pār mūsu identitāti. Lasīju kādu bloga ierakstu, kurā psiholoģiski nestabils cilvēks izlej žulti, cik grūta latgalieša dzīve Rīgā, un zem saites izvēršas nikna diskusija. Daži pat min terminu “latgalofobija”, kas, manuprāt, ir pārspīlēts. Vēlos aicināt nepadziļināt plaisu, iet pasnaust, kad gribas no negatīvu ierakstīt publiskai apskatei un izplatīt vairāk ziņu par kultūras pasākumiem un Latgali, piemēram, svešvalodās, lai ārzemnieki par mums uzzina. Negācijas ir zaudētāja attieksme, un šajā Latvijas simtgades svētku laikā tās ir kā darvas piliens medus podiņā un kaitē mūsu jau tā trauslajai sabiedrības integrācijai.

Es neizvairos no fakta, ka diemžēl latgalieši bieži ir pārprasti. Varu minēt vienu atgadījumu, kad kāda meitene no mana vecā NLP kursa izteicās, ka latgalieši ir cilvēki gumijas zābakos. Tā ir. Manējie ir “Ralph Lauren” un maksā tikpat, cik viss viņas “hruščovkas” vai sabrukušā jūgendstila dzīvoklis, jo tāda arī mēdz būt Rīga. Kāpēc lai kādu uztrauktu aprobežota cilvēka viedoklis, ja viņa dzīves kvalitāte norāda uz viņa patieso sāpi, un viņa stereotipi jau apriori ir šī cilvēka lāsts. No otras puses, ja mēs ierodamies Latviešu biedrībā sporta jakā, tad nevajag apvainoties. Glīts, pasākumam atbilstošs apģērbs nav dzēsts no etiķetes, un šis dažiem latgaliešu pārstāvjiem publiskajā telpa jāliek aiz auss.

Latgale ir stilīga un spilgta. Esmu daudz ceļojusi, tāpēc uzskatu, ka zinu, ko runāju. Apmeklēju Osvalda Zvejsalnieka izstādi galerijā “Daugava”, kas apbūra ar mūsu reģiona krāsām. Brošūrā māksliniekam tika veltīti vārdi “tiešs”, “sirsnīgs”, “strādīgs”, “atturīgs”, un es nodomāju pie sevis: “JĀ! Latgalieša portrets.” Cilvēka dzīvei un darbam ir maz jēgas, ja tas nobradāts bez pašapziņas. Esi kā Zvejsalnieka glezna, drosmīgs un košs, latgalieti!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s