live. love. wag. walk

“Some days are significant. Some days are symbolic. All days mean something.”

Daphne Kapsali

I ran out of books so I had to overcome my laziness and rearrange my chaotic new Kindle so I can purchase new reads. “100 Days of Solitude” is a story about a Londoner who gave up her life and withdrew to a Greek island to pursue a dream and write a book in complete solitude. This is what I always wanted to do – escape the reality and retreat to a remote  place to do creative stuff. They say, ” It’s impossible! Courageous. Insensible. Daring. Crazy.” The only thing worth doing. I did it. Instead of an island it’s Latgalian periphery. I talk to cats and the Antagonist in my head, I tell my story through the blog and occasionally pretend that I might have a writer’s potential; so Daphne’s book feels like sent from heaven. Can books be soulmates?

Just because I’m an hermit now, doesn’t mean I have also turned into a holy being, and everything goes smoothly. I often struggle with simple life that is so far from metropolitan rush and night life in posh places that were my habitat for so many years. There are days when I even have a not that quiet sob. I have dreams of returning back to Sydney almost every night. I can’t find a job that I would love to go after, and it’s often scary, and I get anxious and depressed. I still hate so many things about countryside and “less equals more”. On the positive note, I get to have a heart big enough to love myself with entire package of flaws. That derived one day from  a life free of clutter. Less work applied. Less wanting. Doing everything like you will never be tested on it.

unnamed (1)

‘Cause people are idiots // Jo cilvēki ir muļķi

I think I even start to love adversities. There is no nervous feeling in the pit of my stomach that anxiety used to give before alteractions.  I love how I’m no more afraid to be vulnerable. Not being mean, but it amuses me that people avoid me because they are scared to be around my honesty. Actually, I’m not yet quite sure whether it’s amusement or pity. I slowly start to become more honest with myself instead of looking for external reference. I love being off headless chicken routines. Sometimes adversity takes the form of a perfectly ordinary day when you’ve got plenty of free time, and horrible little demons of self-doubt and insecurity decide to pay a visit. That’s actually okay, too. I learn that self-love doesn’t rely on successes only. I genuinely love life.

I still take life lessons from my dogs. They teach me techniques of how to be a flamboyant leader of the yard, to be always ready for would-be intruders, to be a true survivalist and triumph over the villains either they are imaginary, real or silly self. (Dogs) psychology aside, I am happy these days; and the future is bright because I have good books and the ability to talk to animals.

unnamed (4)

The beautiful 5th season near Lake Lubāns // Skaistais palu laiks pie Lubāna

unnamed (2)

Kayaking in a forest with my bestie. Living the best day ever // Laivojam pa mežu ar draudzeni. Dzīvojam katru dienu kā labāko

This is the time of the year when the 5th season – flooding – draws back, and the bottomland reappears to be explored by me and the pups just before it gets covered with thickest scrubs and becomes inaccessible until first snow. We walk. We walk when we are happy. Then, worries come, but we don’t pause because walk we must. The  answer to everything is walking because when you walk and then stop to look around, then you see – this life is pretty amazing.

unnamed

The flood waters leave beautiful patterns in grasslands like in Van Gogh’s paintings. My own “cypresses” at “starry night” // Palu ūdeņi atkāpjoties rada tekstūras, kas atgādina Van Goga gleznas. Mana versija par cipresēm un zvaigžņotu nakti

This writing is a note to the perfectionist in me: getting everything right is self-abuse, so I just live, love, wag my tail and walk day by day, inch by inch. This is a story about the shape of a reclusive author’s life, imagined and lived.

unnamed (3)

My life is filled with early spring sunshine, wagging tails, wet pups and love // Mana dzīve ir piepildīta  ar agra pavasara sauli, astes luncināšanu, slapjiem suņiem un mīlestību

Ir svarīgas dienas. Ir arī simboliskas dienas. Katrai sava nozīme.

Dafne Kapsali

Bija beigušās grāmatas, tādēļ nācās iekurbulēt jauno “Kindle” un nopirkt jaunas. “Simts vientulības dienas” gadījās pirmā. Tas ir stāsts par meiteni no Londonas, kas, metusi visu pie malas, devās uz kādu grieķu salu, lai vientulībā rakstītu. Tas, ko es vienmēr esmu gribējusi darīt – pazust kokos, lai nodarbotos ar radošām lietām. Ļaudis saka, tas esot neiespējami. Drosmīgi. Vieglprātīgi. Izaicinoši. Traki. Tas izrādījās vienīgais solis,  ko bija vērts spert. Es to izdarīju, tikai salas vietā Latgale. Es katru dienu runāju ar kaķi un iekšējo kritiķi, stāstu blogā savu stāstu un ik pa laikam iztēlojos, ka man ir rakstnieka potenciāls, tāpēc arī Dafnes Kapsali grāmata man šķiet kā zīme no “Amazone” debesīm. Vai grāmata var būt dvēseles radinieks?

Tāpēc vien, ka esmu vientuļniece, nenozīmē, ka esmu kļuvusi par svēto. Ne vienmēr izdodas mīlēt vienkāršotu dzīvi prom no lielpilsētas burzmas un naktsdzīves elegantos klubos, kas kādreiz bija mans biotops. Ir dienas, kad skaļi raudu. Katru nakti sapņos redzu atgriešanos Sidnejā. Neveicas ar sirdij tuva darba atrašanu, tāpēc trauksmes sajūta un depresija daždien diktē savu notikumu gaitu. Ir lietas, ko tiešām ienīstu lauku dzīves “mazāk nozīmē vairāk”. Taču vairāk tomēr labā – atvērta sirds, mīlestība pret dzīvi, kas brīva no nevajadzīgām lietām. Mazāk piespiešanās. Mazāk iegribu. Daru lietas, aizmirstot par vērtējumu.

Pat šķiet, ka sāku iemīlēt šķēršļus. Arvien retāks mezgls krūtīs, ko dod trauksmes sajūta konfrontāciju priekšā. Man patīk būt ievainojamai. Izklausīsies ļauni, taču mani pat uzjautrina būt atklātai pret cilvēkiem, kuriem bail atklātības. Kaut gan īsti nezinu, vai tā ir uzjautrināšanās, vai nožēla. Ir labi būt godīgam pret sevi. Ir labi nebūt stresā. Dažreiz šķērslis ir tieši tas, ka diena izvēršas vienkārša, un tad ciemos klauvējas mazie dēmoni šaubas un nedrošības. Un pat tas man šķiet ok. Mīlestība pašai pret sevi vairs nestāv uz veiksmes pjedestāla.

Vēl arvien mācos no suņiem – kā būt klīrīgam pagalma valdniekam, kā sagatavoties vienmēr iespējamiem uzbrukumiem. Kā būt izdzīvotājam un triumfēt pār naidniekiem, vai tie ir izdomāti, vai īsti, vai tas esi tu pats. Suņu psiholoģiju malā, es esmu laimīga, un arī nākotne rādās gaiša, jo man ir kaudze grāmatu, un es protu sarunāties ar dzīvniekiem.

Ir sācies tas gada laiks, kad tā sauktā piektā sezona jeb pavasara plūdi atkāpjas, un virspusē iznirst zemes gabali, kas tūlīt būs biezi brikšņi, neizbrienami līdz vēlam rudenim. Tad nu es un suņi dodas izlūkgājienos. Mēs klejojam, kad jūtamies priecīgi. Tad raizes uznāk, taču mēs negriežamies atpakaļ, bet turpinām neceļus. Atbilde uz visu ir iet. Jo, ja ej, tad var apstāties, lai palūkotos apkārt, un tad nāk atskārsme – šī vieta un dzīve kopumā ir sasodīti skaista!

Šis raksts tapa kā atgādinājums perfekcionistei manī pašā: izpildīt visu ideālā kārtībā ir vardarbība pret sevi, tādēļ dzīvo, mīli dzīvi, luncini asti un klaiņo no dienas dienā soli pa solim. Šis ir stāsts par solo rakstnieces dzīvi,  kādu to iedomājos un izdzīvoju.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s