shapers of Latgalian culture

Great art or books sometimes paralyze my imagination rather than encourage it. That’s just me, of course. If everybody was that way, no more art would be ever created. In the meantime, self-criticism is not completely cancelled. I see that many don’t give a monkey’s about things they put out into the world. One would think the shy person like me should be jealous about such courage. I rather crawl under the table and shut my eyes and stop my ears from listening in self-preservation.

I attended Latgalian Culture & Arts Awards 2016 “Boņuks” a couple of weeks ago. I left the event with mixed feelings, and you know, – mixed feelings are like mixed drinks, they lead to a trouble. I was deeply touched that there were so many gifted minds among Latgalians and Latvians that shape our culture. We’ve got a small but tough nation that rolls on no matter what. There were numerous projects that I felt emotional about at the Awards night.

#100dečiLatvijai is a design by Annele Slišāne, an artist from Northern Latgale. She intends to weave 100 blankets to honor 100th anniversary of Latvia next year. Annele uses only recycled or natural materials, and there’s a little childhood memory for inspiration behind every blanket. I love textures, and I love consistency in artwork. The stories behind every “dečs” echoes with my own early days.

I loved the documentary “Land of Fate” by Jānis Ozoliņs-Ozols. It brought together a Latgalian family that was torn apart by Stalin’s deportations. The story of the offspring from Siberia, Latvia and USA, their emotions and similar lineaments of faces of one family people that didn’t know about each other all their life and unexpectedly met was stirring. It developed sense that Latgalians have very deep roots, and such thought is empowering.

“The Land of Fate” incited brainstorming over my own roots. My grandfather clearly looks like a gypsy. // “Likteņzeme” mudināja meklēt eksotiskākus atzarus pašas dzimtā.  Vectēvs varētu būt čigāns?!

I was thrilled to hear Inga Ābele saying the speech. Her book “Klūgu mūks” (The Wicker Monk) ignited my national identity. It’s a novel about the first Latvian clergyman in Latgale, Catholic priest, theology professor, statesman and community activist Francis Trasuns. Her book is now translated in Lithuanian since it touches chapters in history that our two nations share. I could give half the kingdom to someone who translates Ābele’s rich language in English, so the world learns about us.

In my opinion, the Awards made it too easy for some projects to get among nominees, and it just demoted the worth of the Boņuks statue. It can’t be so that clumsy chords or childish rhymes, or cacophonous ethnographic singing can be let on the stage with no inspection and called art. It looks rather disrespectful next to the legends whose devotion to the Latgalian culture has been lifelong. Art is there to cause a whirlwind and to inspire. Bad music as well as boring, dry writing or stutter where someone asks you to give the speech – that’s degradation of our culture. I understand that artists want to reach the youth and therefore want to keep this easy-going format, but, hey, I’m young, and to my mind it’s offending that the performers think it is entertaining or thought-provoking. Trash is trash.

The shapers of culture shape the audience, not vice versa. If you are a good man and you promote smart approach, people will be interested to keep up with the movement you set. If you act like a clown, more likely kids will follow – they will show up wearing an old t-shirt at the smart awards event, and they will think they are eccentric. Any rubbish spitted out it Latgalian will be loudly proclaimed as patriotic and cool. I personally don’t see eccentrics here – I see unschooled country people being arrogant about etiquette and their abilities. Latgale has astonishing potential. As one of the guests at the Awards night said, “It becomes trendy to claim Latgalian roots even if you got none.” There’s the 100th anniversary of legendary Latgale Congress just around the corner – we shine on and raise the bars.

pantelejevs

“Conservative Values” by Glebs Pantelejevs, the nominee of visual arts  “Boņuks 2015”. His exhibition “Latgalian Rhapsody” tells the story about Latgale as a frontier in physical-geographical and spiritual sense //  “Konservatīvās vērtības” no Gļeba Panteļejeva personālizstādes “Latgales rapsodija”. Mākslinieks redz Latgali kā robežu ne vien ģeogrāfiskajā, bet arī garīgajā izteiksmē.

bonux

“Latgalian Rhapsody” by Glebs Pantelejevs and last chords of Culture Awards in Latgalian embassy “Gors” // “Boņuka” akordi iesāka Gļeba Panteļejeva “Latgales rapsodiju”, kas “Gorā” skatāma līdz 29. maijam

Atzīšos, ka dažreiz skaists mākslas darbs vai spēcīga grāmata paralizē manas radošās spējas, jo salīdzinu sevi ar autoru. Ja arī citi domātu kā es, tad mākslas pasaule piedzīvotu krahu. Tomēr uzplīšos tiem, kam paštēls prožektoru gaismā vienaldzīgs, – paškritika patiešām nav atcelta. Man neskauž drosmīgie, kas publiski buldurē jebko un sauc to par patriotisku vai māksliniecisku pērli. Drīzāk – izdzīvošanas instinkti liek aizspiest ausis un acis un palīst kaunā zem galda.

Pirms vairākām nedēļām apmeklēju latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” pasniegšanas ceremoniju. Latgales vēstniecību “Gors” tovakar atstāju ar divējādām emocijām – no vienas puses biju dziļi saviļņota, ka starp latgaliešiem un latviešiem ir tik daudz radošu prātu, kas pašaizliedzīgi lolo un veido mūsdienu latgaliešu kultūru. Bija vairāki nominanti, par kuriem sirds gavilēja.

#100dečiLatvijai ir mans mīļākais projekts, jo man patīk tekstūras un pamatīgums, un stāsti aiz katra “deča” atgādina bērnības dienas. Mākslinieces Anneles Slišānes mērķis ir izaust 100 segas jeb “dečus” par godu Latvijas simtgadei, izmantojot sadzīves atkritumus un dabas materiālus un ieaužot katrā deķī ar izmantoto materiālu saistītas atmiņas.

 Jāņa Ozoliņa-Ozola “dokumentaluo kina” “Likteņzeme” savedusi kopā represiju saplosītas latgaliešu dzimtas atvases no Sibīrijas, Latvijas un ASV. Emocijas un līdzīgie vaibsti jauniegūto radinieku sejās vedināja domāt, ka mums katram ir dziļas saknes, sīksta, stipra latgalieša serde un atzarojumi neizsapņotās pasaules malās. Tas mani dara drošsirdīgāku.

Biju sajūsmināta dzirdēt dievināmo Ingu Ābeli runājam par “Klūgu mūka” izdošanu lietuviešu valodā, jo šī grāmata stāsta par abu mūsu tautu likteņiem. “Klūgu mūks” veidoja manu nacionālo identitāti, un es atdotu puskaraļvalsti tam, kurš iztulkos šo grāmatu angļu valodā, lai pasaule uzzina par mums.

Pēc manām domām daži nominanti aplam neiederējās sarakstos, tādā veidā parādot “Boņuka” māla statueti kā viegli dabūjamu un pašu vidū ar’mazliet padalītu. Man nepatīk, ka trīs akordu mūzika, bērnišķīgi sadzejoti dziesmu teksti, šķība etnogrāfiskā vilkšana tiek vērtēta līdz ar citu mūža ieguldījumu un apzinātu kultūras virzīšanu. Nav runa par žanru, bet par ētiku. Māksla kalpo tam,  lai aizkustinātu un iedvesmotu. Sliktas kvalitātes mūzika, tāpat kā garlaicīga, sausa rakstīšana un stostīšanās, kad kāds tev palūdzis teikt runu, – tā ir kultūras degradēšana. Es saprotu, ka mākslinieki ar brīvu, humoristisku formātu domā aizsniegt jaunatni, bet, hei, es esmu jauniete un jūtos aizvainota, ka mākslinieks uz skatuves domā, ka uz viņa paplātes pasniegtie mēsli ir izklaidējoši vai domu provocējoši.

Tie, kas virza kultūru,  virza arī publiku, nevis otrādi. Ja tu esi labs cilvēks, un tu runā gudras lietas, cilvēki vēlēsies tev līdzināties. Ja tu drīzāk uzvedies kā klauns, arī jaunieši darīs tāpat – ieradīsies svinīgā pasākumā novalkāta t-kreklā, domādami, ka tā piedien māksliniekiem un ekscentriķiem. Katra latgaliešu valodā pateikta muļķība tiks pasniegta kā patriotisms un stils. Es personīgi neredzu šeit ekscentriķus, es redzu neizglītotus cilvēkus, kas kūņojas pa laukiem un konkurences trūkuma un pieredzes šaurības dēļ kļuvuši iedomīgi, tāpēc domā, ka var apiet etiķeti un mūzikas žanrus. Latgalei ir fenomenāls potenciāls. Kā viens no “Boņuka” viesiem minēja: “Tagad modīgi meklēt saknes Latgalē, pat ja tos tur nav.” Latgales Kongresa simtgade ir tepat aiz stūra – mēs turpinām mirdzēt un ceļam savas kultūras latiņu.

Advertisements

2 thoughts on “shapers of Latgalian culture

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s