hike in Kemeri. ASAP

I mean, the urgency is real because the place is falling apart as you read these lines. Kemeri is a town about 6 km from the seashore, surrounded by wetlands, bogs and lakes. It is well-known for its sulfur springs, or so called “Sacred springs” since 18th century. In 1838, the first official sanatorium was built in Kemeri. The town flourished, and there was even a railway line Kemeri-Moscow opened in 1912.

What once was a balneological oasis in the middle of forests, now is rubble. The town that was lively and prosperous from late 19th century till late 20th century didn’t survive something as prosaic as privatization in 1990’s. It’s hard to say what part of remains is a private property today, they all are in poor repair. The city center used to be a fancy park with rotondas on little islands and pavilions on the river banks for tea drinking and large parties. The monument of old day riches is a grand hotel in the middle of the park. It was built in 1937 as one of the most ambitious buildings of our first independence times. The old hotel is an astonishing example of neoeklektism by the architect Eižens Laube.

hotel-kemeri-2017

Once glorious hotel and sanatorium is now a complex of 300 spooky rooms // Kādreiz grandiozā viesnīca un sanatorija (pēc Otrā pasaules kara) nu ir 300 spokainas istabas

The only well-kept sight in the town center is Saints Peter & Paul’s Orthodox Church. The Kemeri resort gathered people from different confessions, so the town built three churches in late 19th century. The orthodox church was built in Northern Russian style in 1893. This was my first time in an orthodox church – it seemed somewhat snug due to wooden walls, carpets and warmth of candles in the small hall. I messed it up and took my hat off. If my prayers will be answered, it will change the world, not just mine.

orthodox-church-2017

The church is an example of traditional wood carvings of Russian architecture that was typical in Kemeri before the WWI //  Pareizticīgo baznīciņas arhitektūra rāda lielisku krievu kokgriezumu arhitektūras piemēru, kas bija populārs Ķemeros pirms Pirmā pasaules kara

orthodox-church-indoors-2017

Big spring clean in Saints Peter & Paul’s Orthodox Church // Trāpīju uz lielo pavasara tīrīšanu Sv. Pētera – Pāvila pareizticīgo baznīcā

I had seen the bottom; I was ready to see the top. Luckily, springs are still there, so I ventured out in the woods to find the strongest one (read, a higher concentration of hydrogen sulfide and organic compounds) – Lūžņu (Scrap) Ditch. Sulfur has a nasty smell of rotten eggs, so I learnt that bringing hangover along was totally not a good idea. Regardless of the brutal smell and the shabby look of the spring itself (seemed like a regular drainage), I had a good sip of the sacred water. It was not as bad as it looked but it didn’t make me feel amazing either.

scrap-ditch-2017

Scrap Ditch doesn’t look tempting but its water  has medical properties that relieve common ailments //  Lūžņu grāvis neizskatās pēc tāda, no kura uzreiz gribētos padzerties, taču sērūdens ir labs veselībai un ārstē dažādas kaites (artrītu, ādas slimības u.c.)

Scrap Ditch requires a long walk without any indications so it is more convenient to suss out many springs that are in Kemeri center (The Lizard in the old park, for instance). I carried on with a hike to Raganu (Witch) Bog which is notorious for its big, stinky sulfur ponds. The layer of peat is thinner here (2 m instead of usual 8 m) so mineral water that forms deep underneath the moss breaks through and creates ponds. It’s interesting that typical bog plants are replaced by moss typical to calcareous fens around the pools. I can’t wait for spring and birds abundance in these places – the dream of all ornithologists.

Kemeri hit the rock bottom. I’d love to believe that the town will see better days again. History tells that many cities were built on ruins. In the meantime, let’s go back to the Kemeri National Park for a delightful stroll.

img_6473

Sulfur pools in Raganu (Witch) Bog and the biotop that is typical in calcareous fens // Sēra dīķi Raganu purvā un kaļķainu zāļu purviem raksturīgas biotops ap tiem

Ar pastaigu pa Ķemeriem tiešām jāpasteidzas, jo kādreiz dzīvīgā pilsēta brūk acu priekšā. Ķemeri ir purvu un ezeru ieskauta Jūrmalas daļa apmēram 6 km no jūras. Šī vieta bija pazīstama Svētavotu dēļ jau 18. gs., un pirmā oficiālā dziednīca šeit tika uzcelta 1838. gadā. Gadsimta griežos pilsēta uzplauka tiktāl, ka 1912. gadā tika ierīkota pat dzelzceļa līnija Maskava – Ķemeri.

Šī balneoloģijas oāze mežu vidū nu ir graustu rajons, un kādreiz populārā kūrorta pilsēta, kas pulcēja atpūtniekus vairāk nekā gadsimtu (arī Padomju Savienībā), neizdzīvoja kaut ko tik prozaisku kā 90-to gadu privatizāciju. Šobrīd grūti pateikt, kuras no to laiku celtnēm ir privātīpašumi ar necaurspīdīgiem līgumiem un kas ir pašvaldības rokās, taču gandrīz viss pilsētas centrs ir ļoti sliktā stāvoklī. Šeit kādreiz bija krāšņs parks ar rotondām uz mazām saliņām tējas dzeršanai un paviljonu Vēršupītes krastā vasaras ballēm. Kā piemineklis pagājušajai greznībai parka vidū stāv 1937.gadā celtā Ķemeru viesnīca. Tās eklektiskā arhitektūra ir Eižena Laubes projekts, kas nu jau pāris gadu desmitus ir vien spokains 300 istabu ansamblis.

Vienīgā sakoptā ēka parkā ir Sv. Pētera-Pāvila pareizticīgo baznīca. Tā kā Ķemeri mēdza pulcināt dažādu konfesiju ļaudis, tad 19. gs. beigās šeit tika uzceltas trīs baznīcas. Pareizticīgo baznīcas arhitektūra ir ieturēta Ziemeļu Krievijas kokgriezumu stilā un celta 1893. gadā. Pirmo reizi pabiju pareizticīgo baznīcā – mazā koka zāle ar krāsainiem paklājiem likās mājīga, sveču piesildīta. Visu saputroju un noņēmu cepuri. Ja mana lūgšana piepildīsies, tad visai pasaulei būs labi, ne tikai man.

Apskatīju postu, biju gatava Ķemeru spožumam. Laimīgā kārtā avoti ir vēl turpat, tāpēc devos mežā, lai atrastu stiprāko (lasīt, ar augstāko sērūdeņraža un organisko vielu koncentrāciju) – Lūžņu grāvi. Sērūdenim ir traki slikta smaka, kas līdzīga puvušām olām, tāpēc ātri iemācījos, ka šādās pastaigās nav līdzi jāņem paģiras. Spītējot brutālajai smakai un notekgrāvja skatam, es tomēr iestrēbu čarku, un varu teikt, ka sērūdens garšo labāk, nekā sākumā varētu likties. Taču nebija arī varen burvīgi.

Līdz Lūžņu grāvim ir gara iešana pa taku bez īpašām norādēm, tādēļ ērtākais ir pieturēties pie avotiem Ķemeru centrā (piemēram, “Ķirzaciņas” avots turpat parkā).

Turpināju pārgājienu uz Raganu purvu, kurš ir slavens lielu, nelabi dvakojošu Sēra dīķu dēļ. Tādi radušies plānā kūdras slāņa dēļ (2 m parasto 8 m vietā), caur kuru vieglāk izspiesties sērūdenim, veidojot dīķus purva virspusē. Šeit parasto augstā purva sūnaino biotopu nomaina kaļķainam zāļu purvam raksturīgi augi. Nevaru sagaidīt pavasari un putnu pārbagātību šajās vietās! Ornitologa sapnis!

Ķemeriem nav zemāk, kur krist. Gribas ticēt, ka pilsētiņa vēl piedzīvos labākas dienas. Vēsture taču māca, ka daudzas pilsētas ir celtas uz pelniem. Pa to laiku dosimies meditatīvā pastaigā pa Ķemeru Nacionālā parka takām!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s