some situations call for better absorbers

While some  in my country celebrate Men’s Day because they don’t know it’s actually Red Army Day, also recently proclaimed by Putin as Defenders of the Fatherland Day, I will use the same spotlight to simply apologize that I’ve been so harsh about men in some writings. I read a random quote in an art blog this morning, “If you absolutely can’t stay positive, don’t go negative, just cruise neutral for a while until you can get back up.” I decided to share some personal confessions about aftermath of my writings.

left-door-bar-2017

The Left Door Bar is the best playground in Riga in case you get something real to celebrate // Iegriezieties The Left Door Bar, kad būs īsti svētki, ko atzīmēt. Tiktāl vislabākie kokteiļi Rīgā

I often feel guilty when I hurt someone’s feelings. While I simply want to make people think about uncomfortable things, I often offend them as well. I’m that weirdo who dares to enjoy writing process and who doesn’t care if something abrasive comes out of deep within me or that I don’t create a literary masterpiece. I happened to write things that could be interpreted by many as “all men are bad, all women are victims” which is complete bullshit, of course. In daily life, I am surrounded by men who are achievers. They are hard-working, smart and they treat women well. In fact, I often borrow ideas how to become more passionate about work and enjoy life from my male friends. All I intended to say was that some men try less to be supportive or at least loyal in relationship. Men are more inclined to be real good in their professional life without wasting energy in relationship, while women that I know, can’t. That’s it. The key part is “that I know”. I don’t know everything, incredible!

I read an awesome book “Born To Win” by Muriel James (1971). It’s about Gestalt therapy and transaction analysis with the main idea that a person has three parts of ego – parent, adult and child ego, and interaction between them is the source for games and conflicts among people. Another great idea that I applied to myself is that I often think that I’m good but others are not so. It is a defense strategy that we learn early in our lives (some think, they are bad – others are good, we all are bad etc.). The ideal would be that I am good and so are the others. It may occur as elementary, but it was a magnificent discovery for me. I do look for faults in the society where I live. I’m mostly all “peace, love & kindness”, but also a little bit of “go fuck yourself”. I would have had a less troublesome life if I knew this before. I won’t rush to weed foul language and absolutes out of my blog, since my child ego is the strongest of them all, and I am an excited adventurer rather than a condemner or a rationalist.

Yes, I’m explaining myself. Nobody asked me to save the world, and I don’t want to help anyone. I write about what’s important to me. It’s my therapy, and I didn’t vow it to be recorded in an aesthetically pretty journal. Sometimes I want to be a famous blogger superstar, so I write about feminism because I see that it resonates with my readers the most. I prefer to write about my dog all day long but I won’t become a celebrity by describing in detail how he ate my kitty’s poop this morning and then pissed himself because my shriek scared him.

dogs-big-meltdown-2017

Two main characters in my every day play // Manas dzīves lugas galvenie varoņi šajā cēlienā

amaryllis-2017

While others celebrate a holiday of a non-existent country, I peacefully observe the world through my mama’s amaryllis // Kamēr citi svin neeksistējošas valsts neeksistējošu varoņu dienu, es mierīgi noskatos lauku dzīvē caur mammas amariļļiem

We all are allowed to have a voice and a vision. It is a big thing to overcome anxiety that is there once you are about to manifest your opinion to a wider public. I often feel embarrassed and guilty about things I wrote months ago. It’s a beautiful experimental mode that life is, so if one thinks that censure and politically correct expression is the only valid thing – just go ahead and start your own fucking blog.

I’ll finish with a quote by Elizabeth Gilbert, “We all spend our twenties and thirties trying so hard to be perfect, because we’re so worried about what people will think of us. Then we get into our forties and fifties, and we finally start to be free, because we decide that we don’t give a damn what anyone thinks of us. But you won’t be completely free until you reach your sixties and seventies, when you finally realize this liberating truth—nobody was ever thinking about you, anyhow.”

kangari-2017

Walk on a frozen lake in Kangari bogs might seem as wild as writing a non-conforming blog but in the end it is just beautiful // Pastaiga pa aizsalušu Kangaru purva ezeru pirmajā mirklī var šķist tikpat traka ideja kā uzrakstīt ko provokatīvu, taču beigās abi izvēršas par skaistu piedzīvojumu

Kamēr daži svin Vīriešu dienu, nezinādami, ka tā ir Sarkanās armijas diena, un nu arī Putinam izsludināta kā Tēvijas sargu diena Krievijā, es izmantošu uz vīriešiem pagrieztos prožektorus, lai atvainotos tiem, kurus ir aizskāruši mani personīgā feminisma raksti. Šorīt tīklos izlasīju šādu domu: “Ja nu galīgi nevari būt pozitīvs, tad nekļūsti negatīvs, bet gan pagrozies apkārt neitrālā režīmā, kamēr atkal labi.” Tas mani pamudināja atzīties manās pārdomās par pašas rakstīšanas stilu.

Mani moka vainas sajūta, kad kādu aizskaru. Es vēlos mudināt cilvēkus biežāk domāt par neērto, nevis apvainot, kaut gan gadās arī tā. Esmu viena no tiem dīvaiņiem, kas izbauda rakstīšanas procesu un uzskata, ka abrazīva doma normas robežās nekaitē. Necenšos arī kandidēt uz literāro balvu. Man tika aizrādīts, ka daži mani raksti var tikt interpretēti kā vīriešiem naidīgi, vispārinoši un slinkas sievietes attaisnojoši, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Manā draugu lokā ir veiksmīgi, čakli, gudri un sievietes cienoši vīrieši. Patiesību sakot, bieži vien tieši no vīriešiem es mācos profesionalitāti un dzīves baudīšanas mākslu. Viss, ko gribēju teikt, ir tas, ka ir vīrieši, kas ir emocionāli nepieejami, neizglītoti un nelojāli attiecībās. Vīrieši parāda sevi kā veiksmīgus izvēlētajā profesijā, bet nevērīgus privātajā dzīvē. Savukārt sievietes manā lokā tā sevi nepozicionē, un cieš no emocionālā izsalkuma. Manā lokā – es vēlreiz atkārtoju. Es nezinu visu un visus, ak jel.

Šobrīd lasu brīnišķīgu Mjuriela Džeimsa grāmatu “Dzimis, lai uzvarētu” (1971) par geštaltterapiju un mijiedarbību analīzi, kuras pamatdoma ir: katrā cilvēkā mājo trīs ego, – vecāks, pieaugušais un bērns – kuru mijiedarbība mēdz būt par pamatu cilvēku spēlēm un konfliktiem. Otra lieliska doma no šīs grāmatas ir aizsardzības stāvokļi, ko iemācāmies, būdami bērni. Manā gadījumā tas ir – es esmu laba, bet citi slikti (dažiem būs es slikts – citi labi, mēs visi esam slikti utt.). Ideālais variants būtu, ka mēs visi esam labi. Šķiet pašsaprotami, taču man tas bija grandiozs atklājums. Es patiešām meklēju mīnusus sabiedrībā un it visā. Esmu “miers, mīlestība un labsirdība” ar zināmu porciju “ejiet visi nahuj”. Droši vien būtu aiztaupījusi sev dažu labu bēdu, ja būtu šo grāmatu izlasījusi pirms kādiem divdesmit pieciem gadiņiem. Es nesteigšos ar labošanos, nedzēsīšu lamu vārdus un kategoriskus izteicienus, jo galu galā bērna ego man ir visspēcīgākais, un es tomēr esmu aizrautīga piedzīvojumu meklētāja, nevis soģe un racionāliste. Taču der zināt un koriģēt sevi.

Jā, es taisnojos. Neviens manu padomu nav prasījis, un es arī nevienu nemēģinu glābt. Es rakstu par to,  kas mani interesē. Tā ir mana terapija, un es nesolīju, ka tā būs pievilcīga. Tieši otrādi. Dažreiz no rītiem es gribu kļūt par super slavenu blogeri, tāpēc uzbliežu kādu asāku rakstiņu, jo redzu, ka tas rezonē ar manu sieviešu publiku. Es labprāt augu dienu apbrīnotu savu suni, taču detalizēts apraksts, ka viņš šorīt apēda kaķa sūdu un tad vēl apčurājās no mana šausmu spiedziena, nepalīdzēs celt reitingus.

Katrs var iestāties par savu viedokli un vīziju. Tas ir nopietns solis – pārkāpt bailēm, pirms grasies rādīt publikai daļiņu no savas radošās darbības rezultātiem. Es bieži kaunos vai jūtos vainīga par uzrakstīto. Taču dzīve ir eksperiments, un, ja kādam šķiet, ka cenzūra un politiskais korektums ir vienīgais pieņemamais formāts, tad uz priekšu – rakstiet tādu blogu.

Nobeigšu ar Elizabetes Gilbertas citātu par šo tēmu: “Savos divdesmit un trīsdesmit mēs pavadām daudz laika, mēģinot būt perfekti, jo uztraucamies, ko padomās citi. Savos četrdesmit un piecdesmit mēs kļūstam brīvi, jo izlemjam, ka nedosim ne pliku grasi par to, ko citi par mums domā. Taču tā vēl nav pilnīga brīvība, līdz mēs sasniedzam sešdesmit un septiņdesmit gadu vecumu, lai saprastu, ka neviens par mums visu šo laiku  nav domājis.”

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s