love for life. freshly baked in London

I am back to my exciting stationary life. It’s been absolutely beautiful to visit London and see old friends. One part of last night before the flight was lost in passionate discussions with my host about all shades of people who get pets so they can substitute children, and what mental disorders it feeds to both parties. And then I just fought insomnia that has recently hit dangerous levels. So I was not in delightful mood the first days back home, nevertheless I want to write some lines about how lucky I’ve been with passers-by in my life.

 “When you stop loving London, you stop loving life,” one of my London buddies said to me last week. So this happened, even sunny Australia didn’t save me from myself. It was a good shot though. It escalated to where I am now, I hit the rock bottom eventually, it’s not news to anyone. I came to London so I can brainstorm with my old friends about new ways of getting solid ground under feet. Who else would have it if not those, working outrageously hard to have a dream life in this hectic town? The summary of it all will be embarrassingly simple – take care of who you surround yourself with.

london-bridge-2017

An essential shot from the London Bridge on the run from one date to another. Tourism at its best // Neiztrūkstošā Temzas tiltu fočene, skrienot no vienas tikšanās uz otru. Viss mans tūrisms šoreiz

As a person who hasn’t been given natural love for life, I occasionally look for it in others to charge batteries, so to speak. I reflect. If one belittles me, I start to give out real dreadful sarcasm without respite. If someone uplifts me and makes me laugh, I bloom. So why have I wasted so much of my precious joy in contacts that didn’t contribute to my well-being? This question won’t get answered, even if I stay awake for another thirty years. All I can do is to progress towards better circle, especially that of my personal life because the jobs are always more tricky requiring flexibility around harder characters. Any relations are lessons, of course, but there is much more up to us than we like to think.

The brightest catch-up was kind of unexpected. It was a former colleague of not particularly strong bond, but it turned into a real game changer for me.  He’s someone who manages to bake fresh bread every weekend morning. He enjoys it with home-made cranberry jam, smetana and a cup of good cold drip coffee. He is very much appreciated at work and has a serious hobby that hopefully one day turns into a lucrative business. He’s well dressed, content with life, knows best organic wine places in town and many more. He cares about others. Ok, you would say it’s fine. Only those who have lived in London may guess that this guy is my hallucination. His productivity is of such high level that I can’t wait to tell about it to my grandchildren. He takes art of enjoying life to unseen heights because London is a synonym to a hectic rush 24/7 and freshly baked bread is hard to squeeze in there. I mean I live in the countryside. I’m jobless, we’ve got bread oven in the kitchen. How many times did I use it? None. And it’s not because I don’t love freshly baked bread. I will give last pennies for a loaf in a farmers’ market. I’ve been clueless about beauty of homesteading. This is a big one to try next, aye. Apparently, sometimes you go from the countryside to the metropolis to learn the beauty of organic lifestyle.

unnamed-3

A serene Gothic Anglican cathedral overlooks the Borough Market where all organic deliciousness is to be bought in London town // 800 gadus veca anglikāņu baznīca blakus slavenam fermeru tirdziņam Borough Market, kurā metropoles iedzīvotāji lutina sevi ar dažādu tautību mājražotāju piedāvātiem labumiem

All my London friends are very strong personalities. The city just simply don’t give discounts. I’m lucky enough to have a chance to fly over and recharge. In the meantime, I look forward to the countryside, a walk with my dear baby dog and new gourmet adventures that I will happily share with you. What’s above everything though, I’ve got some very precious circle to share it with back home.That’s everything.

london-underground-2017

Philosophy of the Underground // Metro filozofija jeb katrai dienai un stacijai savs citāts. “Mīlat vai nīstat, – es palieku labsirdīgs. Saka, ka cilvēki mācās no kļūdām. Lūk, tāpēc jau tik daudzi kļūdās attiecībā uz mani.” – Lil Wayne

desserts- 2017

Panna cotta with fresh berries. Desserts are excellent for a catch-up with a friend when you’re a bit tired of drinking wine // Panna cotta kā arī citi deserti ir ģeniāls risinājums, kad plānots tikties ar draudzeni, taču vīna glāzei nav omas (reti, bet gadās)

Atpakaļ aizraujošajā pastāvīgajā vidē. Bez sarkasma.Ceļojums bija lielisks, un prieks satikt vecos cīņu biedrus. Liela daļa nakts  pirms lidojuma pavadīta karstās diskusijās ar paziņu vetārstu par to, ka cilvēki iegādājas mājdzīvniekus, lai ar tiem aizstātu bērnus, kas asociējas ar nopietnāku atbildību. Šāds paradums rada ne mazums uzjautrinošu psihisku noviržu abām pusēm. Otru nakts daļu trinos bezmiegā, kas ir sasniedzis kritisko masu. Tā ka nebija tas debešķīgākais noskaņojums pirmās dienas mājās, taču tik un tā vēlētos atvēlēt mirkli pateicībai par iedvesmojošiem garāmgājējiem.

“Kad pārstāj mīlēt Londonu, tu pārstāj mīlēt dzīvi,” teica viens no maniem paziņām. Tā nu tas bija noticis, devos uz Austrāliju, taču no sevis jau neaizbēgsi, kaut arī lepni atzīšu, ka mēģinājums bija visai iespaidīgs. Tik un tā esmu, kur esmu, nesen sākusi kārpīties laukā no bedres, un tas nevienam vairs nav noslēpums. Braucu uz Londonu, lai draugi palīdz izstrādāt rīcības plānu nākamajam solim. Kuri vēl labāk var palīdzēt, ja ne tie,  kas ikdienā zvērīgi strādā, lai dzīvotu sapņu dzīvi šajā grandiozajā pilsētā. Gala secinājums bija pavisam vienkāršs – visu nosaka cilvēki, kurus ielaid savā lokā.

Kā cilvēkam, kurš nav dzimis ar dabisku, lielu, skaistu mīlestību pret dzīvi, man ir periodiski jāmeklē enerģijas resursi citos. Esmu kā spoguļneirons. Ja kāds mani noliek kā ne gana labu, es sāku pārvērsties rūgtā kucē. Ja kāds mani ceļ un smīdina, es plaukstu. Tad kāpēc esmu tik daudz enerģijas tērējusi attiecībās un kontaktos, kuri mani tikai vājināja? Es neatradīšu atbildi uz šo, pat ja bezmiegs man liks palikt nomodā vēl trīsdesmit gadus. Taču es varu progresēt labāka savu cilvēku loka virzienā jau šodien pat. Īpaši tas attiecas uz personīgo dzīvi, tā kā darbā vēl citreiz jābūt elastīgākam. Visas attiecības jau ir skola, taču nebūt ne visas ir mūsu apzināta izvēle, un tam tā nevajadzētu palikt.

Spilgtākā satikšanās bija ar kādu senu paziņu, ar kuru pat tā īsti Londonas laikos neesam cieši draudzējušies, taču mūsu sarunas izvērtās pat par tādu kā jaunu pavērsiena punktu manā dzīve. Mans vecs kolēģis ir cilvēks, kurs no rītiem cep svaigu maizi. Viņš to izbauda ar brūkleņu zapti un skābo krējumu, un tasi labas kafijas.  Viņš ir darbā labi atzīts, un ir attīstījis hobiju, kurs visticamāk nākotnē atnesīs kaudzi naudas. Labi ģērbts, apmierināts ar panākto, zina visu par kvalitatīvu atpūtu pilsētā un pasaulē. Pa vidu tam visam viņš rūpējas par citiem. Jūs teiksiet, ka izklausās visai parasti. Nu ne Londonā. Londonieši minētu, ka šis cilvēks ir mana halucinācija. Viņa produktivitāte ir tik atstrādāta, ka es nevaru sagaidīt, kad par to varēšu stāstīt saviem mazbērniem. Viņš paceļ mākslu mīlēt dzīvi neredzētos augstumos, ņemot vērā, ka Londonas sinonīms droši ir 24/7 haoss, un svaigi cepta maize galīgi nelīmejas grafikā. Es dzīvoju laukos, esmu bez darba, un maizes cepeškrāsns ir virtuvē, bet svaiga maize tik un tā nav trāpījusi manā saspringtajā ikdienas dunā. Pavisam nav tā, ka es nemīlu svaigu maizi. Drīzāk atdotu pēdējo naudu par kukulīti no zaļā tirdziņa. Esmu aplami uztvērusi mākslu dzīvot lēni un baudot radīšanas procesu. Nākamais, ko izkopt. Acīmredzot dažreiz nākas aizbraukt no laukiem uz lielpilsētu, lai tiktu atgriezts pie lauku dzīves skaistuma.

Londonas draugi rāda spēcīgus raksturus, jo pilsēta nedod atlaides. Priecājos, ka ir bijusi iespēja aizbraukt un uzlādēt baterijas. Sapņoju par lauku mieru, pastaigu ar savu mīļo bebulīti Rotkīti un gardēža eksperimentiem, ar kuriem, protams, padalīšos arī šeit. Par visu visvairāk priecē, ka ir cilvēki, ar kuriem to visu dalīt un piedzīvot arī ārpus bloga – ar atrotītām piedurknēm darbs pie sava loka.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s