return ticket to good moments

My least favorite part of any trip is the road from the airport to the city. Industrial areas and concrete walls on both sides of the highway shield the style of the place. So here I am putting my thoughts out here on my way from Stansted to Victoria Station in London. I’m like an unconventional migratory bird flying to the island of no vitamin D to escape Northern winter. My second least favorite thing about outbound flights at RIX towards Foggy Albion is the people on the plane. Let’s just say I’m not good with idiots. And that’s who you are if you manage to live in a country without learning the language and widening your horizons. From the bright side, they won’t be in Latvia anymore, so I win.

I sometimes love to focus on things that suck but it just makes a good background for better things that will soon come my way in London. I love this city. I genuinely think it’s the best place in Europe. I fully enjoyed it when  I lived there, and I always will. I start with a cup of coffee in Starbucks. Before you boo me, remind you – I live in the country of bad coffee, and I just want that bloody pumpkin latte next to my laptop with a view to Piccadilly Circus like in a cool baby boss memes on Instagram.

After coffee, there comes shopping in the markets. My favourite is the one on Portobello Road on Saturdays. It’s a fine blend of new designers, vintage and superb West Indies street food. Always a kick-ass vibes in the colorful streets of Notting Hill which is famous for some romantic comedies, I believe. I relate to a neighborhood of George Orwell instead.

portobello-2017

I’m in love with places I return to. Portobello Road in Notting Hill. // Iemīlējusies vietās, uz kurām ir izdevība atgriezties un paskatīties citām acīm. Portobello iela Notinghilā

portobello-markets-2017

I’ve been homesick for London’s pretty markets on Saturdays // Biju noilgojusies pēc jaukajiem Londonas sestdienu tirdziņiem

The main idea of coming to London was to keep traveling spirits intact and meet old besties. There is a strong attachment from my side towards hard-working people who have gone through some seriously tough stories to stay in this crazy town for so long. It is always very inspirational to talk to them. I don’t have what they’ve got but I don’t regret it. I honestly admire them for their persistence. It’s the best place to meet truly talented people, do shopping and eat some good food from all around the world. The thing is, every direction is a question and there is probably no place on earth that should be discounted as too easy.

London goes to the core of who I am. It built my work ethics. It gave me money. It taught me what a struggle means. It gave me good friends and hard lessons. It’s very personal. London makes me smile and wince at the same time. I am ready to move to the next chapter. And now, after visiting London again I can say I am ready to see the next chapter as a new thing – it became paralyzing to think of past days and look for ways to top them. Nothing will ever top London, but the biggest discovery of all times is that the key word was never “changes”. It was “progress”.

So I better go to The Swan at Hammersmith and treat myself to a good old traditional British pie to celebrate next level and different way of looking at comeback.

swan-hammersmith-2017

The Swan in Hammersmith is famous for being the site of the first coaching stop West of London in the 18th century.  They serve eclectic range of real ales and quality pies. // Krodziņš “Gulbis” Hamersmitā ir bijusi viena no pirmajām zirgu maiņas vietām rietumu Londonā tālajā 18. gadsimtā. Tagad krogs lepojas ar plašu alus un britu pīrāgu sortimentu.

piccadilly-2017

Regular Saturday night hassle in Piccadilly Circus. // Parastā sestdienas drūzma Pikadilli laukumā

Posms, ko nemīlu nevienā ceļojumā, ir ceļš no lidostas līdz pilsētai. Industriālās ēkas un cementa sienas abās šosejas malās slēpj jaunās vietas patieso seju. Tā nu es rakstu šīs rindas ceļā no Stanstedas uz Viktorijas staciju Londonā, lai īsinātu laiku. Esmu kā tāds neparasts gājputns, kurš, bēgot no ziemeļu spelgoņa, atrod patvērumu lietū. Otra lieta, ko neciešu konkrētajā reisā uz miglā tīto Albionu, ir pārējie pasažieri. Man ir grūtības saprast, kā var dzīvot tik skaistā valstī, pamanoties ignorēt valodu un paliekot tādiem pašiem pāķiem daudzu gadu garumā. No gaišās puses skatoties, šie Dzinčas vismaz vairs nav Latvijā, tā ka es tāpat vinnēju.

Jā, man daždien vairāk nekā citreiz patīk pievērst uzmanību lietām, kas ir neglītas, taču tas tikai tāpēc, ka tas rada labāku fonu skaistām lietām. Es mīlu Londonu. Patiešām uzskatu, ka šī ir lieliskākā vieta Eiropā. Es to izbaudīju un turpināšu baudīt katrreiz, kad atgriezīšos. Un sāku es ar ar kafiju “Starbucks”. Pirms īsti kafijas pazinēji mani izsvilpj, teikšu, ka Latvijas kafija lielākoties ir tik negarda, ka esmu iestrādājusi vieglu pretīguma drebuli pirms katra kafijas malka. Es gribu sasodīto ķirbju lati blakus manam datoram ar skatu uz Pikadilli, kā visās biznesa čiku bildēs “Instagram”.

Pēc kafijas pa taisno uz tirdziņiem. Mans mīļākais ir Portobello tirgus sestdienās, kas sasauc kopā jaunos dizainerus, vintage un Karību virtuvi. Vienmēr radoša un eksotiska  noskaņa šajās krāsainajās un elītajās Notinghilas ielās, kas tūristu pūļiem labāk zināmas pēc kādu romantisku komēdiju ainām. Man savukārt nāk prātā Džordžs Orvels.

Mans ceļojuma mērķis ir atgriezties atpakaļ ceļošanas noskaņojumā un satikt vecus draugus. Es ar bijību skatos uz paziņām, kuri ir tik daudz strādājuši un apēduši ne vienu vien pudu sāls, lai paliktu šajā trakajā pilsētā tik ilgi. Šādas draudzības uzskatu par ļoti vērtīgām. Man nav tāda pulvera vairs iekšā, taču es to nenožēloju. Tieši otrādi – es priecājos, ka man ir iespējas savlaicīgi pagriezt muguru vietām, kas atņem pārāk daudz. Londona tik un tā paliek vieta Nr.1, kur satikt talantīgus cilvēkus, labi iepirkties un izbaudīt kultūras no visas pasaules. Ja tā padomā, nav tādas vietas, kurai var droši līmēt etiķeti “viegli” virsū, jo katram virzienam ir savi šķēršļi.

Londona iet līdz kaulam. Tā cēla manu darba ētiku, deva pirmos nopietnos ienākumus. Iemācīja, ko nozīmē grūtības. Saveda kopā ar daudz labiem cilvēkiem un pārmācīja, kad vajadzēja. Tas viss ir ļoti personiski. Londona liek smaidīt un trūkties vienlaicīgi. Esmu gatava sākt jaunu nodaļu, un, atgriežoties atpakaļ Londonā, es varu droši teikt, ka redzu šo jauno atkāpi pavisam citādu, jo, ja tā pavisam godīgi un mazliet no tā personiskā, kaut kurā mirklī mani paralizē doma, ka man ir jāizveido kaut kas tāds, kam jābūt labākam par visu iepriekš piedzīvoto. Nekas nepārspēs Londonu. Visu laiku vērtīgākā atklāsme ir tāda, ka ne jau pārmaiņas,  bet gan progress ir tas, kas jāmeklē nākamajā solī.

Tā nu es tagad došos uz pabu un palutināšu sevi ar veco, labo britu pīrāgu, svinot jaunu līmeni un citādu skatu uz atgriešanos.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s