obsessively grateful. part 4: ’tis the season

I’m fat, and I’m lazy today. It’s Christmas. The marathon of cooking and shopping is over, and we finally chill.  Now, while we wait for just another kick-ass roast to be ready, I will write a line about Christmas preps and stuff.

My life has shifted, and I am not that much of a depressed loser these days. No doubts, I am great deal thankful to everyone who helped me – some good friends and my family. However, I stay same selfish and say that the main change is my attitude. No one else would protect me from my own misery; even the best therapist in the town wouldn’t take it away. I risked wrinkles. So I just lived through it, learnt to love it and built my own desire to live better life. Christmas helped with its endless chores, of course. I am perfectly aware that it is hard to draw a finish line at something like mental health, but, hey, fear just shrinks brain.

I immersed into preparation of festive decorations and cookery like my life depended on it. Most of things I created were really ugly because I seriously lacked any talent at crafts. The great surrealist Salvador Dali would have been very proud of my gingerbread hearts. He used to say, “Have no fear of perfection. You’ll never reach it.” So I baked ten trays of deformed, burned cookies. They taste okay since it wasn’t me who prepared the dough. It never happens to turn out as it is in beautiful pictures on Pinterest. This especially refers to gingerbread and pomanders. Now we know. So I basically opened my talents’ package to check what I’ve got, and I can tell that there was not much. It’s not the best revelation at Christmas Eve, but I owe it. I rather stick to being depressed and looking pretty. And being forever curious.

christmas- collage- 2016

Christmas gear by me //  Ziemassvētku ekipējums

I catch myself thinking that it feels unnatural to be at home at times. Last year, my Christmas feels included a pudding from Coles, a bottle of vodka and Netflix. I would lie, if I said I was not comfortable. I guess I am one of those rare people who carry feeling of home with me. I consider myself lucky. I’m over the moon to exchange presents and have jolly time with friends and family at the full festive table. It’s crazy to think that some look at this season as too much of an effort. Life should be celebrated more often. Either it’s on the beach or in muddy border area next to Pskov, I don’t care. It’s been one hell of a year, and I’m glad I lived up to this day and am able to raise a glass of homemade chokeberry wine made by my good, old friend.

chokeberry-wine-2016

Homemade chokeberry wine in Soviet crystal and a new dress was all I wanted for Christmas // Aroniju vīns padomju kristāla glāzē un jauna kleita no Salavecīša dāvanu saraksta

I get that we all have slightly different concepts of Christmas. I am still not 100% sure of mine because I really had a lot of fun in past years, too. This is more peaceful version, and I am just not sure whether I miss some dynamics to make it complete or I simply don’t make good friends with my age. So I raise my glass to diversity – new trends every year. After all, my NLP teacher described me as particularly scattered person. I might as well turn around and say that messy is as cool as depressed.

I’ve still got some presents to give away and some relatives to visit so I make it short – I am belated with Christmassy sentiments, and I just want you to wish simple joys today and every day. I am not going to go into details about the old truth that the best things are not to be bought. I wish you all not overly fancy time, just a lot of smiles and laughter, and cheer. Cute Christmas wonders and a good cup of something sweet and potent.

Merry everything and a happy always!

christmas-around-the-world-2016

Christmas vibes when the whole world is your native land Christmas //  Ziemassvētku noskaņas un visa planēta kā mana dzimtā zeme

unnamed-no-snow-xmas-2016

Weather left us hoping for more. Christmas jumpers helped. // Džemperis izglāba ziemas izjūtu

Esmu resna un slinka. Ziemassvētki. Gatavošanas un iepirkumu maratons ir beidzies, un var izlaisties pa katru dīvānu, kas gadās ceļā. Kamēr gaidu kārtējo cepeti, uzrakstīšu pāris rindiņas par savām svētku noskaņām.

Mana dzīve ir iekustējusies, un es vairs neesmu tā pati nelaimes čupiņa. Nepārprotami esmu lielu pateicību parādā draugiem un ģimenei, taču palikšu arī pie vecā stila un piemetināšanu, ka galveno darbu tomēr veicu pati. Ar slēdzienu, ka neviens mani nepestīs no manām ciešanām, un bailēm iedzīvoties pāragrās grumbās, es strauji sāku virzīties uz daudz labāku dzīvi. Tas pats nodeldētais “iemīli dzīvi, kāda tā ir”. Protams, arī Ziemassvētku darbi palīdzēja savākties. Man ir skaidrs, ka depresijas gadījumos ir grūti novilkt stingru finiša līniju, taču šaubas un bailes arī samazina iespējas.

Es ieniru mājas rotāšanā un pavārmākslā, it kā tas būtu vissvētākais pienākums. Lielākoties manis radītās lietas bija ļoti neglītas, jo man patiešām rokas aug no pakaļas. Kaut gan lielisko sirreālistu Salvadoru Dalī visdrīzāk fascinētu manas šķībās piparkūku sirdis. Kā viņš teicis: “Nebaidies no perfekcijas – tev to nekad nesasniegt.” Tā nu es  paklausīju un piecepu desmit paplātes greizu un piedegušu sirsniņu. Garšo normāli, jo mīkla pirkta gatava. Starp citu nekas nekad nesanāk tik skaisti kā “Pinterest” fotogrāfijās. Lai jūs zinātu.  Īpaši piparkūkas un apelsīnu-krustnagliņu rotājumi. Es tiešām liku uz kārts visus savus labos nodomus un potenciālos talantus šajās dienās, taču tas, ko es par sevi uzzināju, sevišķi neiedvesmo turpināt namamātes lomiņu. Labāk palikšu pie mūžam depresīvās un glītās. Kā arī zinātkārās.

Vairākas reizes pieķēru sevi pie domas,  cik nedabiski būt vecāku mājās šajā gada laikā. Pagājušajā gadā mana svētsvinība bija lielveikalā pirkts angļu Ziemassvētku pudiņš, vodkas pudele un “Netflix”. Melotu, ja teiktu, ka man nebija labi. Šķiet, ka esmu viens no tiem retajiem, kas māju sajūtu nēsā sev līdzi. Retajiem un laimīgajiem, atļaušos piebilst. Arī šogad esmu neizsakāmi laimīga, ķiķinot un apmainoties dāvanām pie bagātīgi klāta svētku galda ar savējiem. Paliek baisi, iedomājoties, ka ir tādi, kas urkšķ, ka šie svētki ir komerciāli vai ne tādi kā viņu bērnībā, bla, bla, bla. Dzīvi jāsvin biežāk. Tam pat nav nozīmes vai pludmalē, vai pierobežas dubļos. Šis ir bijis viens ellīgs gads, un es vienkārši paceļu sava laba drauga darinātu aroniju vīnu par to, ka šogad esmu palikusi vienā gabalā. Tas nav maz.

Mums katram šie svētki nozīmē kaut ko citu. Nevaru teikt, vai man ir kādas noteiktas Ziemassvētku tradīcijas, jo katrs gads ir bijis atšķirīgs un pa savam unikāls, un labs. Ziemassvētki laukos ir mierīgi, un man trūka mazas dinamikas. Vai nu arī es vienkārši nedraudzējos ar savu vecumu. Tāpēc tosts ir par dažādību! Galu galā mana NLP trenere raksturoja mani kā cilvēku ar izkaisītām interesēm. Tagad mani jājamzirdziņi ir haoss un depresija. Super.

Vēl daži jāapciemo, tādēļ būšu īsa ar svētku runu – novēlu jums vienkāršību šajās svētku dienās un ilgi pēc tam. Vai man tiešām skaidrot, ka vislabākās lietas nav par naudu nopērkamas?! Vēlu mazāk nešanās, bet vairāk smieklu un jautrības, pa kādam jaukam brīnumiņam un lielāku glāzi salda un stipra grādīgā pie tā visa!

Priecīgu visu un laimīgu vienmēr!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s