art of slow living

I used to have a serious crush on my rafting instructor so I took his every move as a sign from God. He mentioned his favorite book (probably the only book he has read) while we struggled to keep the raft straight in a mountain river that raged through rain forest somewhere in Queensland. I remember it took me days to find “Living the Best Day Ever” by Hendrik Coetzee, and it turned out to be a life-changer. It’s a diary of a guy that rafted African rivers. He talked about philosophy behind such stunts as rafting the Congo River or hiking Eastern coast of Africa. He talked how hardships change a person, and peak experiences let him try true freedom.

That’s when I started to go on adventures. I miss it sometimes so I go out and explore surroundings that I used to know so well in my childhood days. I wanted to raft a local river, so I ventured across barely frozen meadows to check it out. Ice was so thin that I crashed in freezing water up to my knees and cut my hands with the ice shards. The dachshund bolted back home like it’s none of her business. The German shepherd waited for me to crawl my way back out on solid ground just so he could grab the stick I used for checking the depth. So here is the lesson, kids, – choose a trustworthy team before you go out to explore. Furthermore, the river was totally unsuitable for rafting due to fallen trees that have been stacking there for decades. I put adventures aside for a while since I’m clearly not in shape to make a safe step. I still considered it a good day.

river-winter-2016

A rapid river freezes up // Strauja upe aizsalst

Except for action-packed suicidal walks among willows, I try to enjoy nature slowly these days. I guess it would be more suitable to a depressed person- living a life as still as moldy oat porridge. To be absolutely fair with you, that’s the conclusion of the book, “Adventure is not a balanced life. Peak experiences are nothing but sips of pure life passing me by in a raging current, out of my reach, no matter how hard I try. It’s not enough anymore. I want to go Home and for the first time I know where Home is.” It’s too sad that he was taken by a croc in his last rafting adventure shortly after he had written these lines.

The shortest way to slow living goes through relaxation one practiced in childhood. I remember living outdoors all day long as a kid. I observed first creeks between the lace shores of melted snow in early spring. I baked mud pancakes and designed my personal house in a lilac bush. I guess that’s where I developed eye for detail. I love taking photos of subtle patterns and strange compositions that others often see as unremarkable. As one of my good friends and the loyal reader of this blog pointed out – emotionality allows me to hear supersonics. I love details, and I see beauty in ordinary things because I learnt it early. What refers to emotions, it could be also a country girl’s privilege to be less attached to external opinion and filter everything via my heart. No doubts, it broke me a couple of months ago. As for my housekeeping skills, I didn’t really develop beyond mud and shrubs.

little-me-copy-2016

Little me chilling after hard work outdoors. Soviet patterns totally developed my eye for detail // Atpūšos pa vidu darbiem savā ceriņu mājā. Padomju interjers jau tad ieaudzināja mīlestību pret dīvainām tekstūrām

creek-snow-2016

A winter creek in fresh snow //  Strauts pirmajā sniegā

I am working on the organic bathroom shelf project as a part of healthier living. I choose Latvian products made by such brands like “Madara”, “Dzintars”, “Stenders”. “Madara” is organic cosmetics. “Dzintars” has a splendid hair balsam made of onions, hop and thistle. It stinks like sewer but it really nourishes hair. “Stenders”  is irreplaceable when it comes to a relaxing spa evening at home. There’s no story to tell about such things but I have my special time worshiping nature’s bounty.

img_5625

Still life with all natural skincare products // Klusā daba ar dabiskiem ādas kopšanas produktiem Pāces vilnā

To be fair, adventures can wait. I have never had time to live slowly, and I am kind of grateful to depression for making me calmer. I mean, nobody has any indication that we will succeed to find the bloody balance. Wherever the path goes, it’s beautiful.

hammock-pi-2016

Rocks in my backpack. Quietly observing nature in Northern Thailand, 2016 // Akmeņi manā mugursomā. Vēroju dabu Taizemes ziemeļos, 2016.g.

Savā pirmajā raftinga piedzīvojumā neglābjami iemīlējos instruktorā, un visas dienas garumā katru viņa kustību tulkoju kā Dieva zīmi. Protams, kad viņš, palīdzot man palikt dzīvai trakojošajā kalnu upē lietus meža vidū kaut kur dziļi Kvīnslendā, pieminēja savu mīļāko grāmatu (un droši vien arī vienīgo), es sev apzvērēju to atrast par katru cenu. Pagāja vairākas dienas līdz uzgāju “Living The Best Day Ever”, kuru sarakstījis kāds piedzīvojumu meklētājs Hendriks Koetzī. Tās ir viņa Āfrikas raftinga dienasgrāmatas, kurās viņš runā par izaicinājumu filozofiju, par to, kā grūtības norūda, bet flirtēšana ar nāvi dod īstu brīvības sajūtu.

Kopš dienas, kad iekāpu raftinga laivā, un grāmatas izlasīšanas, periodiski meklēju iespējas uzdzīt adrenalīnu. Tā arī tagad man tā visa pietrūkst, tāpēc devos ārā, lai pameklētu kādu interesantāku nodarbi. Izlēmu, ka varētu braukt ar laivu pa upi. Tā kā ziema un līču pļavas man svešas jau gadiem, ielūzu plānajā ledū, iestigu līdz ceļiem stindzinoši aukstā ūdenī un vēl sagriezu rokas, airējoties ārā un krītot. Taksene kā bulta aizšāvās mājās, bet Rotko pacietīgi sagaidīja, kad tikšu sausumā, lai atņemtu stibu, ar ko taustīju dziļumu. Komanda tāda nepastāvīga un adrenalīns tik vien kā mirklī, kad iekritu uz mutes ganību lāmā. Bridu tālāk, taču upe izrādījās nepiemērota laivošanai, jo nekad nav tīrīta no kritalām. Tā nu esmu atlikusi piedzīvojumus,  jo skaidri redzams – es pagaidām neesmu spējīga pieņemt drošus lēmumus pat ļoti vienkāršos apstākļos. Tā tāpat bija izdevusies diena.

Paralēli suicidālām pastaigām pa vietējiem kārkliem, es mācos izbaudīt dabu lēnām. Tas vairāk piestāv depresīvam cilvēkam- dzīvot dienu, mierīgu kā sapelējusi auzu pārslu putra. Atklāti sakot, līdzīga ir arī avantūriskā Koetzī atziņa grāmatas beigās: “Piedzīvojumi nav harmoniska dzīve. Likteņa izaicināšana rēcošās krācēs nav nekas cits kā vien sasteigts īstas dzīves malks, kuru nevar paturēt, lai kā arī censtos to atkārtot vēl un vēl. Tā vairs nepietiek. Es gribu iet Mājās un pirmoreiz dzīvē es zinu, kur ir Mājas.” Skumji, ka šīs rindas viņš rakstīja pirms sava pēdējā brauciena, kurā viņu apēda krokodils.

Īsākais ceļš uz sevi ir caur tiem relaksēšanās veidiem, kas praktizēti agrā bērnībā. Tā kā es biju lauku bērns, tad man jāiet pie dabas. Atceros, kā pavadīju dienas vērojot pirmos strautiņus sniega mežģīņu krastos, cepu dubļu pankūkas un iekārtoju māju ceriņu krūmā. Tie bija laiki, kad izkopu prasmi saskatīt detaļas, jo man tam bija kaudze laika. Šodien fotografēju tekstūras un kompozīcijas, kuras daudzi uzskata par ikdienišķām, bet man tās šķiet burvīgas. Kā mana laba draudzene un centīga šī bloga lasītāja minēja, mana emocionalitāte ļauj sadzirdēt virsskaņas. Es mīlu smalkas detaļas un skaistumu vienkāršajā, jo man nekā cita nebija bērnībā. Kas attiecas uz emociju pasauli, tā arī ir lauku bērna privilēģija augt bez kompānijas un iemācīties visu filtrēt caur sevi, uzaugot bez vajadzības meklēt citu viedokli. Bez šaubām tas daļēji iegāž mani depresijā. Savukārt manas namamātes prasmes ir palikušas tajā pašā dubļu un krūmu līmenī.

Strādāju pie projekta “Dabiskās kosmētikas plauktiņš”. Pētu latviešu brendus “Madara”, “Dzintars” un “Stenders”. “Dzintaram” ir sīpolu, apiņu un dadžu balzams, kas smird kā kanalizācijas bedre, bet baro matus kā vēl nekad. “Stenders” ir spa procedūras mājās. Ap šo visu dabas dāvanu padarīšanu nav nekādu stāstu, taču es tajā rodu savādu piepildījumu.

Godīgi sakot, piedzīvojumi var pagaidīt. Man nav bijis laika padzīvot lēnām, un savā ziņā esmu pateicīga depresijai, ka man tā pārkārtojusi prioritātes. Nevienam jau netiek dota garantija, ka mēs sasniegsim harmoniju, bet kamēr cenšamies – lai kur ved ceļš, ir labi.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s