USSR heritage

“It happens so – some are never born, whereas all will die.”

This quote is from the book “Mother’s milk” by a Latvian writer Nora Ikstena. Due to the war, followed by Soviet era that oppressed all forms of creativity or progress, there were a fair lot of broken women who breast-fed their babies and so transferred their enormous brokenness to next generations. The post-war demons can be exterminated if the mother doesn’t feed the baby with breast milk – that is the main idea of this novel. Possibly, it is crazy to think so, but, hey, there has been the theory of epigenetics out there for quite a while. Pavlov experimented with mice, and found out that certain reflexes are transmitted across three generations. Yes, mice genetics is not exactly like ours, but, Pavlov often conducted experiments with orphans to prove his genius conditioning theory. I personally would not doubt his inheritance theories because they are more likely tested, too.

It is mind-blowing to explore history through the prism of personal stories and other way round. Some may say it is not precise or sometimes not even truthful but then again – we talk about culture perception and psychology of an individual, therefore, in my eyes, such approach is valuable.

I started to realize the actual damage of communism and socialism in my country. The powerful idea mentioned in the book “Mother’s Milk”about crowds of cripples marching towards freedom in 1991 is just too good. Now I can understand the part of the society that never adjusted to the new life and lost themselves in some crooked utopian memories. They were born after Stalin, so life in 70-80’s was just a passive existence in a daze of cheap vodka, betting on whether Breznev would accidentally spit out his dental prosthesis. They find it hard being out of socialism. Do we really need to go into details about why this system is not that amazing for an educated person? Of course, capitalism is not perfect either, but at least it’s practical. I just fried a pro-Russian aunt of mine some days ago. I actually hate pro-Russian propaganda from all my heart. It’s like spitting on dreadful and strikingly painful stories of Latvian nation and killing those slim chances to build an integrated society. It smells a lot like another revolution here right now with too many talks about dismissal of the parliament. We are an auditory nation who gathers together and moos until utter nonsense is achieved, then it turns out nobody has neither vision nor clear goals, so some other schemer pulls a fast one and promises absurd trash to the same auditory society that has already shitted itself and needs nothing but someone who declaim soothing bullshit.  And so it goes in circles. I’m not going to waste my time on counting the governors of past 26 years. As the old anecdote goes, “Who wants change? Us! Who wants to change? …”

lenin-warhol-2016

Andy Warhol’s Lenin in the  National Gallery of Victoria, Melbourne // Endija Vorhola Ļeņina portrets Nacionālajā Viktorijas galerijā Melburnā

lenin-riga-art-2016

Communism in Latvian contemporary art // Komunisms latviešu mūsdienu mākslā

I happened to be in Killing Fields in Phnom Penh, Cambodia. It’s a site where more than a million people were killed by Khmer Rouge regime in late 70’s. It was very emotional experience. I learnt about incredibly cruel things that a man can do to another man, so now I have issues with communism supporters or even those who romanticize USSR, although I get that socialism in later years was a milder story.

I’m free to interpret Lenin’s legendary “Learn, learn, learn!”  – learn your own and your country’s history. The uncomfortable one in personal stories of people around you, not the one written by a party. It kind of sets me free, and so does traveling because I learn that there is not such a country or political  system that will always be 100% perfect, and people will be, oh, so delighted 24/7.

This is my feeble attempt to invite an auditory country to shut up for a second.

killing-fields-2016

Khmer intelligence in one cupboard. Killing Fields, 2016 // Khmeru inteliģence vienā skapītī, “Nāves lauki”, 2016

prision-khmer-rouge-2016

“Security Prison 21” in Phnom Penh // Cietums 21, slavena sarkano khmeru zvērīgu spīdzināšanu vieta

“Tā notiek- ne visi piedzimst, taču visi nomirst.”

Šis ir citāts no Noras Ikstenas jaunās grāmatas “Mātes piens”. Karš un padomju laiki ir radījuši divas salauztu sieviešu paaudzes, kuras, barojot jaundzimušos ar krūti, inficē tos ar dzīves smaguma sajūtu. Pēckara un padomju laiku dēmoni var tikt izskausti, nedodot bērniem mātes pienu. Šāda ir Ikstenas darba pamatdoma. Tā ir visai provokatīva teorija, kaut gan nebūt tā nav, ka rakstniece pirmā ar to nākusi klajā – epiģenētika tiek pētīta labu laiku. Jau 1923. gadā Pavlovs eksperimentos ar pelēm bija pierādījis, ka daži refleksi tiek pārnesti trīs paaudzēs. Teiksiet, ka peles nav cilvēki? Pavlovs savu leģendāro nosacījuma refleksa teoriju tika pārbaudījis uz bērnu namu bērniem. Neredzu iemeslu neticēt, ka “mātes piena” teorija nav pareiza.

Esmu sajūsmā par vēstures izpēti caur personisku stāstu prizmu. Iespējams, ka tas nav precīzākais veids, taču tas ietver kultūras un psiholoģijas faktorus, kas galu galā taču rada sabiedrību. Tāpēc man šāda vēsturiska daiļliteratūra šķiet vēl jo vērtīgāka.

Es sāku apjēgt, kādu skādi komunisms un Padomju Savienība ir nodarījusi manai valstij. Rakstnieces doma par klibiķu bariem, kas 1991. gadā lēni kustas brīvības virzienā ir graujoša. Tas ļauj labāk saprast, kāpēc tik daudzi tā arī nepielāgojās brīvvalsts dzīvesveidam un nogrima, pirmkārt, alkoholā, otrkārt, utopiskās, greizās atmiņās. Tās ir paaudzes, kuras piedzimušas pēc Staļina šausmu darbiem un uzaugušas 70.-80. gadu pasīvajā agonijā, pieliekoties ar lētu šņabi un derot pie katras Brežņeva runas,  vai viņam izkritīs zobu protēze, vai tomēr nē. Ticu, ka šādi dzīvojušiem līdz 30 gadu vecumam, ir grūti kaut ko mainīt. Vai man tiešām jāstāsta, kāpēc izglītots cilvēks nav sajūsmā par sociālismu? Protams, arī kapitālisms nav ideāls, taču tas ir vismaz praktisks.

Mani dikti kaitina Krievijas propaganda. Tas ir kā uzspļaut uz Sibīrijas deportācijām un citiem upuriem, ko latvieši nesuši, un šķelt jau tā ne visai integrētu sabiedrību. Pēdējās nedēļās runas par Saeimas atlaišanu ir ir vājš, nemākulīgs revolūcijas atdarinājums. Latvieši ir audiāla tauta, kura ik pa laikam saiet kopā, lai pamautu. Mauj, kamēr kaut kas muļķīgs tiek panākts. Tad izrādās, ka nevienam nav ne vīzija, ne mērķi padomā. Tad uz skatuves kāpj kārtējais shēmotājs, un sāk smelt krējumu nost, kamēr baro pulku ar absurdākajiem meliem, jo tauta jau ir paspējusi apdirsties no plāna trūkuma un jebkurš labs runātājs ar maigu balsi var ieaijāt uz nākamo riņķi. Kā kādā vecā anekdotē: “Kurš grib pārmaiņas? Mēs! Kurš grib mainīties? … “

Man gadījās būt “Nāves laukos” Pnompeņā, Kambodžā. Tā ir vieta, kurā 70. gados komunistiskā vara jeb sarkanie khmeri masveidīgi nogalināja miljoniem nevainīgu cilvēku. Liku aiz auss, ka cilvēks var būt mega nežēlīgs. Kopš tās dienas man absolūti nav pa ceļam ar tiem, kas romantizē komunismu vai sociālismu.

Domāju, ka Ļeņins domāja kaut ko pavisam citu ar savu “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties!”, taču es to interpretēju tā – jāmācās savas ģimenes un tautas vēsture! Visneērtākie un sāpīgākie atsevišķu cilvēku stāsti, nevis partijas propaganda. Tā mani padara brīvāku, tāpat kā ceļošana, jo tā māca, ka nav tādas ideālas valsts un vienmēr laimīgas nācijas.

Šis ir mans  mēģinājums palūgt audiālu valsti apklust uz mirkli.

Advertisements

One thought on “USSR heritage

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s