broken crayons still color

I saw an annoying meme on Facebook showing that a walk in a forest is the best antidepressant, whilst pills are shit. I say that ignorance is shit. I would have been dead if I was not brought to the therapist five months ago. Woods would have been a perfect place to commit suicide. I think I have moved too far from the actual reason why this blog was created. I was blown away by miniloves. Let me paint the real picture for you.

Recovery is not linear. I’ve been up and down all this time. In October, it was the darkest time of my life, and the meds were raised to 1.5 antidepressant pill that builds serotonin and 2 sleeping pills. With a tranquilizer pill for emergencies. They happen. And 2 sleeping pills are not enough. I don’t sleep. My only positive visit to the therapist was two weeks ago, and by that I mean that I cried less than usual. I consider it a progress since the first therapy was just a pricey weeping. Some would say it doesn’t seem like recovery at all. I say I’m doing just fine. Except yesterday, when my drunken ex rang me out of the blue. The whole thing escalated, and I just got so angry that I abused living daylights out of him. Then, I cried myself to sleep because I realized that my sadness has transformed into enormous anger. It’s not too congruous since it’s the first Advent evening, and I was supposed to feel hopeful. But it was a tremendous relief, I got to say it.

highway-to-hell-2016

Healing is as smooth as Latvian country roads // Atveseļošanās, gluda kā Latvijas lauku ceļi

Depression is a chemical imbalance in your brain. To explain it in a very simple way, dopamine is your your main drive in life, your ambitions; and serotonin is in charge of happiness regardless of your actual achievements. In opposite, if it’s low you might have money, love and family but you won’t feel happy. Technically, you love only serotonin. So many years of education, and kids are still not taught why hormones are so important. I’ve been extremely low on serotonin for many years; it’s just that I didn’t know it because I didn’t go to the doctor. It looks like a pointless rush from outside. It’s nothing to do with a walk in the bloody forest.  The sudden idea to run into a tree with 130 km/h was the closest I got to the walk in woods. Please, dissociate yourself from a picture of crazy, spoiled and ungrateful me and understand once and for all  that the key point here is hormones. I wish I had better news for you but neither alcohol nor a good piece of chocolate will fix you. People are extremely afraid to touch wounds deep inside; therefore there is stigma about depression. I’m too tired to be ashamed. I advise not to bottle it up, otherwise it will come out in many ugly ways like anger, alcoholism, other addictions, psychosomatic disorders. There is not such a thing as a white and fluffy person with no issues, surprise!

abyss- 2016

“…and if you gaze into the abyss, the abyss gazes into you.” – Friedrich Nietzsche // “…ja ilgi ieskatās bezdibenī – bezdibenis ieskatās tevī.” – Frīdrihs Nīče

The treatment is not exactly like strawberry fields. The therapist is fierce. I was asked to find a job instead of pitying myself. I was told to stop lying to myself. I was encouraged to talk about painful things that no one loves to bring up. I wanted to quit many times. I didn’t because I was given a new perspective that I refused to admit in the beginning. Then, it just started to make perfect sense, and my life started to shift. I want to say that the treatment is just a guideline, and at some point, you are expected to take an action on your own. That’s where the walk in the forest fits in. It’s a long way until that though.

I want to finish the rhetoric with a quote from my all times favorite book “Women Who Run With The Wolves” by Clarissa Pinkola Estes, “Go out in the woods, go out. If you don’t go out in the woods, nothing will ever happen and your life will never begin. The wolves will teach you the most important question in order to see into and behind,  to weigh the value of all that lives, – woooooooor aieeee th’ soooool? Where is the soul?”

swamps-advent-2016

My forest tracks often lead to a wetland // Latvijā tik viegli uzdurties purviņam

advent - swamp- 2016

Still life with the first Advent candle of hope in the forest // Klusā daba ar pirmo Adventes sveci mežā

Ieraudzīju sociālajos tīklos ideju par to, ka pastaiga mežā ir īsts antidepresants, bet tabletes esot mēsli. Es tikai gribēju pateikt, ka zināšanu trūkums ir īstie mēsli. Es būtu mirusi un šo nerakstītu, ja pirms pieciem mēnešiem nebūtu aizvesta pie terapeita. Mežs toreiz likās kā piemērota vieta, lai mirtu. Esmu novirzījusies no sākotnējā bloga temata, taču ļaujiet man pastāstīt par šodienas ainu.

Atveseļošanās nav lineāra. Pēdējie mēneši ir bijis brauciens pa amerikāņu kalniņiem. Oktobris izvērtās vissmagākais, un mana zāļu deva tika pacelta – pusotra tablete serotonīnu ceļošu antidepresantu un divas miega zāļu tabletes, kā arī trankvilizators nebaltai dienas. Tādas dienas vēl arvien ir, un divas miega zāļu ripas nav pietiekami. Es neguļu. Mana pirmā pozitīvā vizīte pie terapeita bija pirms divām nedēļām, un ar pozitīvu es domāju to, ka raudāju mazāk nekā iepriekš. Es to saucu par soli uz priekšu, jo manas pirmās vizītes var raksturot, kā vienkārši ļoti dārgu izraudāšanos. Daži teiktu, ka tā neizskatās pēc izveseļošanās, savukārt es jūtos daudz labāk. Izņemot vakardienu, kad mans bijušais piedzēries piezvanīja, un viss tik strauji sāka gāzties manā virzienā, ka es vienkārši nolīdzināju viņu līdz ar grīdas līstīti. Pēc tam raudāju, kamēr aizmigu, pārdzīvojot, ka manas skumjas ir, man nemanot, pārvērtušās par grandioza izmēra agresiju, kas nepiedien pirmajai Adventei. Atvieglojums gan liels šodien, jāsaka kā ir.

Depresija ir hormonāls disbalanss. Vienkāršos vārdos – dopamīns ir tavas ambīcijas, tava motivācija, savukārt serotonīns liek tev justies laimīgam bez īpaša iemesla. Kad tas ir zems, tev var būt nauda, māja, liela mīlestība un ģimene, taču tu tik un tā nejutīsies labi. Tehniski ir tā, ka tu mīli tikai serotonīnu. Tik daudz gadu skolas solā, taču bērni labākajā gadījumā virspusēji izdzird vienīgi par seksuālās dziņas hormoniem. Mans serotonīns ir bijis zems jau gadiem ilgi,  tikai es to nezināju, jo nebiju meklējusi palīdzību. No  malas tas izskatījās kā nebeidzama skriešana pēc nākamā mērķa, kas galu galā tāpat nebija pietiekams. Tam nav nekāda sakara ar apcerīgu pastaigu pa meža taku. Vienīgais gadījums, kad man gribējās uz mežu, bija vēlme ietriekties ar mašīnu kādā eglē, lai beidzot varu izgulēties. Lūdzu, šajā vietā disociējiet sevi ar aptrakušas Lauras bildi,  un iegaumējiet, ka tas ir zems serotonīns. Man gribētos būt labajai ziņnesei, kas pasludinās kokcīti vai šokolādi pie romantiskas filmas kā glābējus, taču tik viegli nebūs vis. Cilvēkiem ir paniskas bailes aiztikt sāpīgas tēmas, tāpēc arī šie aizspriedumi par depresiju. Cilvēka dabā ir būt agresīvam pret to, ko nesaproti vai negribi pielaist tuvu, jo stipri sāpēs. Es vienkārši esmu tik nogurusi, ka vairs nevaru būt bravūrīga un visu kontrolējoša. Silti iesaku pārāk ilgi sāpi neturēt pie sevis, jo tad ies ārā – dusmas, alkoholisms, citas atkarības, psihosomatiskās slimības – ar tādu spiedienu, nonesīs no kātiem!

Terapija nav zemeņu lauki. Terapeite mēdz būt asa –  pieteica beigt žēlot sevi, meklēt darbu, iet cilvēkos (es tik ļoti ierāvos sevī, ka sākās grūtības socializēties ), beigt sev melot, runāt par neērtiem tematiem iz dzīves. Daudzreiz gribēju izstāties, tomēr to neizdarīju, jo katru reizi pāris dienas pēc seansa man sāka mainīties viedoklis par noteiktiem dzīves aspektiem (kognitīvā biheiviorālā terapija). Terapija palīdz ar virzieniem, taču ceļš jāveic pašam. Tad var arī iegriezties mežiņā, taču līdz tam jātiek, un tas nenotiek ātri.

Vēlos pabeigt ar citātu no Klarisas Pinkolas Estes grāmatas “Sievietes, kas skrien ar vilkiem”: “Dodies uz mežu, ej laukā. Ja neiesi uz mežu, nekas ar tevi neatgadīsies un tava dzīve nekad nesāksies. Vilks uzdod pašu svarīgāko jautājumu, kas palīdz ielūkoties dziļāk un izsvērt visa dzīvā vērtību, – ku-u-u-r dvē-ē-ē-sele? Kur dvēsele?”

Advertisements

2 thoughts on “broken crayons still color

  1. Es tik vēlētos piebilst, ka nevis zināšanu trūkums ir mēsli,(jo nekad neviens nezinās visu) bet gan droša runāšana par lietām, par kurām cilvēks pat neiedomājas, ka nezin pietiekami.

    Liked by 1 person

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s