obsessively grateful. part 3: homeland

November is a principal month in every Latvian’s year. We commemorate those who died in struggles for Latvia’s freedom. In 1918, it was the end of World War I, and Latvia was recognized as an independent country on 11 November. The Republic of Latvia was proclaimed on 18 November. Latvians rejoiced for good ten days until the Red Army invaded the country on 1 December. These events triggered the Latvian War of Independence that lasted two years. The final victory was claimed in 1920. Then, we had our twenty years of freedom (six of them were under dictatorship rule). All in all, it’s 2016, and we have been independent for 26 years now. Isn’t it a good reason to be grateful?

We are one of  the lucky 200 countries that have their own territory, language and culture. It is a miracle for a nation of two million people. Some larger populations weren’t that fortunate. We are safe, we are not the poorest. It’s a supreme happiness. I am not too excited about what we have made out of our freedom since 1991, but let’s be honest – the more you look at Maslov’s hierarchy of needs, the more you understand that corruption was inevitable. The governors felt like kids in a candy shop in 90s. We didn’t know what free market meant, we didn’t have rules of the game. Except some short lucky spells, the country was managed by a bunch of self-made people without vision or goals. It’s kind of disgraceful considering that our ancestors made tremendous sacrifices to earn the sovereignty. But, hey, it’s time to “divorce your story and merry the truth”.

I am one of those people who think that Latvians have played a victim role for too long.  Yes, the current managerial skills of the government of Latvia might be unworthy, but it’s unnecessary to get stuck in self-pity and keep reminiscing the agony that happens to be our history. I am one of those people who live in future more often than the present moment or, God forbid, in past. I tried to read our national epic poem “Lāčplēsis” to my cat another day. It was such pathos; we both fell asleep in no time. There’s too much of lamentation about unfair fate in our cultural heritage, and I look back and see that it made me choose to love Latvia from distance because I hate melancholy so much that I subconsciously made myself alien among my folks in past years.

murka-lacplesis-2016

Our national epic is a drowsy read // Literatūra miega veicināšanai

latvia-country-2016

I catch myself coming back to Latvia to get soothed and healed by serenity of its nature // Pieķeru sevi, ka atgriežos, jo Latvijas rāmums mani dziedē

I’m here now. It’s Latvia’s 98th birthday today, and I suggest cheerful and even crazy celebration. There is a great deal of things we can learn from our past, extract and cherish them. I watched “Chronicles of Melanie” by Viestur Kairish some days ago. He is such a colossal movie, opera ( “A Midsummer Night’s Dream” in Berlin) and theater (“The Idiot” by Dostoevsky and many other plays in New Riga Theater) director! This historical drama is about deportations to Siberia under the order of Stalin. Many say they don’t want to watch it because brutality of exile is too depressing. I think we don’t have that many talented directors not to celebrate this emotional film. In my opinion, “Chronicles of Melanie” is about the miracle of survival, not about thousands that died in Siberian winters. Times have utterly changed, but every Latvian woman still has a tiny bit of a strong, unbreakable and therefore unforgettable woman in her genetic savings. I can’t think of better time than Latvia’s birthday to befriend our inner Melanie and tell her that it is okay, she can give us our lightheartedness back now.

Many individual stories that form Latvian nation’s history remind me of one of the most wonderful books I have ever read – “Man’s Search for Meaning” by Viktor Frankl. Experience of being a concentration camp inmate led him to foundation of existential analysis, “Everything can be taken from a man but one thing… to choose one’s attitude in any given set of circumstances, to choose one’s own way.” Throw on some patriotic gear and kick ass, Latvia!

cake-november-2016

A rustic red velvet beetroot cake for our old lady Latvia // Biešu torte “Sarkanais samts” mūsu jautrajai vecenītei Latvijai

Novembris is svarīgākais mēnesis latvieša gadā. Mēs pieminam brīvības cīņās kritušos. 1918. gads iezīmēja Pirmā pasaules kara beigas, un 11. novembrī Latvija tika atzīta par neatkarīgu valsti. Latvijas Republika tika proklamēta 18. novembrī, un latvieši dzīroja veselas desmit dienas, līdz 1. decembrī valstī iebruka Sarkanā Armija. Tā sākās Brīvības cīņas. Pirmā īstā neatkarība ilga divdesmit gadus, no kuriem seši bija Ulmaņa diktatūra. Tātad ir 2016. gads, šī ir mūsu garākā neatkarība, un vai tas nav lielisks iemesls būt pateicīgiem?

Mēs esam viena no laimīgajām 200 pasaules valstīm ar savu teritoriju, valodu un kultūru. Tas ir  brīnums divu miljonu iedzīvotāju lielai nācijai, daudzām lielākām tautām nav tā paveicies. Mūsu ģimenes dzīvo drošībā. Mēs noteikti neesam tie nabagākie. Tā ir svētība. Es neesmu sajūsmā par to, ko mēs esam izveidojušu no mūsu valsts pēdējos 26 gados, taču būsim godīgi paši pret sevi, – jo vairāk skaties uz Maslova vajadzību piramīdu, jo vairāk saproti cilvēka dabu un to, ka korupcija un zagšana bija neizbēgama laikos, kad pie deficīta  precēm uzaugusi tauta sāk rīkoties pēc brīvā tirgus pašu zīmētiem likumiem. Tā laika valdība droši vien jutās kā mazie saldumu veikalā. Izņemot pāris godprātīgāku politiķu gadus, valsti vadījuši cilvēki, kas paši sevi izskolojuši un neprot nospraust mērķus un noformulēt vīziju, ko nodot nākamajiem vadītajiem. Tas ir mazliet apkaunojoši, ja ņem vērā mūsu senču nestos upurus, taču, hei, ir laiks šķirties no šī stāsta un apprecēt dzīves īstenību.

Esmu viens no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka latvieši pārāk ilgi tēlojuši mazos upurīšus. Jā, valsts vadībā mēs neesam tie talantīgākie, taču ir bezjēdzīgi grimt pašnožēlā un vietā un nevietā piesaukt to agoniju, ko sauc par mūsu vēsturi. Redz, es sliecos skatīties uz nākotni, nevis dzīvot šodien vai, pasarg Dievs, pagātnē. Mēģināju lasīt mincei priekšā „Lāčplēsi”, aizmigām no tā patosa. Mūsu kultūras mantojumā ir pārāk daudz gaušanās par likteni, un, šovakar skatoties atpakaļ un analizējot savas attiecības ar Latviju, es saprotu, ka pa lielam tieši šī nebeidzamā melanholija lika man mīlēt savu zemi no tālienes un padarīt pašai sevi par tādu kā svešinieci starp bāleliņiem.

Taču te nu es esmu. Ir Latvijas 98. dzimšanas diena, un mans priekšlikums ir to nosvinēt jautri vai pat tā pa trako. Mums ir daudz, ko mācīties no vēstures, izmeklēt sev piemērotākās mācības un godāt tās. Nesen noskatījos Viestura Kairiša vēsturisko drāmu „Melānijas hronika”. Viņš ir lielisks režisors, kurš iestudē operas Vācijā („Sapnis vasaras naktī” Berlīnē) un spīdošas lugas (Dostojevska „Idiots” JRT), kā arī dokumentālās filmas. Šī pēdējā filma ir par Staļina laiku deportācijām uz Sibīriju.  Daudzi saka, ka neiešot skatīties tādas depresīvas ainas, taču, manuprāt, mums nav tik daudz talantīgu režisoru, lai nesvinētu viņa skaisto mākslas darbu. „Melānijas  hronika” ir par izdzīvošanas brīnumu, nevis šausmām Sibīrijas ziemās. Laiki ir mainījušies, taču katras latvietes gēnos ir maza daļa Melānijas, kas mūs padara par stiprām, nesalaužamām un tādēļ neaizmirstamām sievietēm. Nevaru iedomāties labāku laiku iekšējās Melānijas pieradināšanai. Būtu arī pareizais brīdis, lai viņa atgrieztu mums dzīves viegluma sajūtu.

Atsevišķu cilvēku stāsti padara vēstures notikumus personiskākus. Tas man atgādina vienu no manām mīļākajam grāmatām – Viktora Frankla „ Izdzīvošanas māksla”. Viņš ir slavens austriešu ārsts-psihoterapeits, kurš izdzīvojis koncentrācijas nometnē un licis pamatu logoterapijai. Viņš teicis: „Cilvēkam var atņemt visu.  Visu, izņemot spēju mainīt attieksmi atbilstoši situācijai, spēju izvēlēties savu ceļu.” Notrauc patriotisma atribūtikai putekļus un bliez, Latvija!

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s