obsessively grateful. part 1: pets

A friend of mine posted on FB today, “Sometimes you feel so bad, then you see a cat, and everything’s ok.” It inspired me to write something uncomplicated for a change. I want to get seriously obsessed with what I am grateful for and write about my miniloves more often than depression struggles. Let’s start with the pets.

I said to my dog one day that I don’t know where I would be without his love. My mom was passing by at that moment, and she coolly diagnosed that I’ve gone bananas.  I think there’s a great deal of useful things we can learn from our little friends. I haven’t witnessed greater unconditional love than the one offered to me by our German shepherd Rothko (yeah, things get even more complicated around Mark Rothko as the blog goes on). I don’t think I have ever made anybody this happy just by my presence and a regular belly scratch. He’s the most playful creature. Isn’t this what we lack in our routines? Isn’t being happy about simple things like a walk or a swim hugely underestimated? Although it may sound trite, Rothko’s cheeky face shines with pure felicity when he grabs a stick and darts to the pond. It reminds me of those thousand days in my past when I was in the middle of process thinking of being somewhere else. It makes my heart heavy thinking how unhappy I have been in some periods of my life. Even now, I sometimes fight the feeling that I have to be somewhere else running after something more likely worthless in long term just for sake of being busy instead of appreciating simplicity of safe place and pace of recovery. We take too many things for granted because we find them as simple as a random stick.

rothko-in-black-2016

Dogs who wear black live colorful life // Suņi, kas nēsā melnu, dzīvo krāsainu dzīvi

rothko-stick-2016

There’s no task that is too big. One can learn resilience from Rothko swimming murky waters to save a stick // Nav tādas lietas kā pārāk liels uzdevums. Var pamācīties neatlaidību no Rotko

Our other dog is a dachshund Gucci.  She’s a daddy’s little hunting princess. She’s is sharp and persistent, and I wish I was like her sometimes. Her size and courage are not proportional. I don’t remember who said it, “It requires bravery to grab lion by balls, but it takes courage to keep squeezing.” It’s the same with Gucci and beavers every Saturday. She keeps squeezing like a pro.

gucci-garden-2016

Mom helps Gucci with gardening. // Mamma palīdz Gucim dārzā

gucci-midsummer-2016

Gucci hosts midsummer solstice party. // Šeit Gucci vada Jāņu nakts pasākumu

We also have a cat. Her name is Muriann. She once disappeared for two months and came home with a big scar all over the belly. She stayed somewhere to heal the wound and showed up only when she was able to walk again. There is this thing about animals that I sincerely admire; they run, dig, jump, play dead, claw and bite, do whatever is needed to survive. Human beings often don’t have stamina to persist in difficulties. I don’t. I catch myself thinking that I may become a victim of my own story if I focus on the abyss too much. It is hard, and the therapy takes time, but honestly? I don’t push myself too hard when it comes to structured actions. When will be the right moment for me to come home? When will I be strong enough to start moving towards new projects and travels?

murka-blog-2016

The true rockbottomwithstyleblog.com editor-in-chief Murka in her office // Šī bloga galvenā redaktore Murka savā ofisā

The sad part of the story is that we get attached to our pets. One of my kitties got run over last Saturday. We had our French guest over so we couldn’t even organize a proper little funeral. I was devastated. My cousin comforted me, “Cats take all troubles and illnesses away from home when they head to cats’ heaven.” I believe that Kolinka took our bad days away. It was quite a load for an old cat.

The plant can’t leave the pot and move in shadow. The pet will immediately find the most convenient place in the house. Some people are like plants, they think they are rooted in one place and should tolerate whatever comes their way. It’s a shame because we have little loving teachers at home, and they can show how to get basic things straight. It’s preferable to be bonkers to start paying attention though.

gucci-black-white-2016

Home is where a dachshund is. // Mājas ir tur, kur ir taksis

Kāds paziņa šodien ierakstīja Facebook: „Dažreiz jūties tik slikti, bet tad ieraugi kaķi, un uzreiz kļūst labi.” Tas mani iedvesmoja pārmaiņas pēc uzrakstīt kaut ko vieglāku. Es gribu kļūt apsēsta ar pateicību, un vairāk runāt par to, kas ikdienā ceļ manu noskaņojumu, un mazāk par to, kas gremdē. Sāksim ar mājdzīvniekiem.

Viendien atzinos savam sunim, ka nezinu, kur šodien būtu, ja ne viņa mīlestība. Mamma tieši gāja garām un uzstādīja diagnozi, ka man līdz galam aizbraucis jumts, jo runāju ar dzīvniekiem. Savukārt man šķiet, ka mēs varam mācīties kaudzi lietderīgā no mazajiem draugiem. Nebiju piedzīvojusi tādu beznosacījumu mīlestību, pirms neiepazinos ar ģimenes vācu aitu suni Rotko (mjā, mana apsēstība ar Marku Rotko attīstās līdz ar blogu). Neatceros, ka kāds jebkad ir bijis tik laimīgs tādēļ vien, ka es tāda esmu un pakasu vēderiņu. Viņš ir visrotaļīgākais radījums. Vai tik tas nav tas, kā mums tik ļoti trūkst? Vai vienkāršu lietu pārvēršana spēlē nav pazemu novērtēta? Var jau teikt, ka banāli, taču Rotko izstaro tādu entuziasmu, kad pagrābj pirmo zaru pa ķepai un joņo uz dīķi. Tas mani katru reizi atgriež dienās, kad esmu bijusi vienā vietā, bet sapņojusi būt kaut kur citur. Sirds paliek smaga, iedomājoties, cik bieži un ilgi esmu bijusi nelaimīga. Pat tagad pieķeru sevi pie domas, ka labprāt būtu citur un skrietu pēc kaut kā tāda, kas ilgtermiņā ir bezvērtīgs, lai tikai justos aizņemta, lai tikai nevajadzētu mācīties pacietību un kopt veselību. Pārāk daudz kas šķiet pašsaprotams, tikai tāpēc, ka ir vienkāršs kā tāds  zars ceļa malā.

Mūsu otrs suns ir taksis vārdā Gucci. Tēta mazā medību princesīte. Viņa ir tik asa un neatlaidīga, ka man gribētos viņai līdzināties. Viņas izmērs un drosme ir neproporcionāli. Neatceros, kas to teicis: „Bezbailīgais sagrābs lauvu aiz olām, taču tikai drosmīgais spēs sagrābt un neatlaist.” Tāda morāle mums jāmācās ar Gucci un bebriem katru sestdienu. Viņa sagrābj un neatlaiž kā īsts profs.

Mums ir arī mince Murianna. Kādā ziemā bija pazudusi trīs mēnešus un pārradās ar milzīgu rētu pār vēderu. Viņa kaut kur nolīdusi kopa brūci, līdz bija spējīga pārnākt mājās. Tas ir kas tāds, ko patiešām apbrīnoju dzīvniekos – viņi skrien, rok, lec, izliekas beigti, skrāpē un kož, dara jebko, lai izdzīvotu. Cilvēkos nav tādas neatlaidības grūtos laikos. Man nav. Baidos, ka skatīšanās bezdibenī nenāk man par labu. Ir smagi, atveseļošanās ir gara, taču, ja godīgi, es arī necīnos ar zobiem un nagiem katru mīļu mirkli. Kad man pienāks laiks pārnākt mājās? Kad jutīšos gana stipra, lai atgrieztos pie saviem plāniem un jauniem ceļojumiem?

Skumjā stāsta daļa ir tāda, ka mēs pieķeramies mājdzīvniekiem. Pagājušajā sestdienā aizsaulē devās mūsu runcis. Tā kā man tieši tajā dienā bija ciemiņš no Francijas, tad nesanāca pat sarīkot pienācīgas bērītes. Es biju uz sabrukuma robežas. Māsīca mani mierināja: „Kaķi, dodoties uz minču paradīzi, paņem sev līdzi saimnieku likstas un slimības.” Koļinkam bija, ko stiept.

Augs nevar izkāpt no puķu poda un nolīst ēnā. Mājdzīvnieks uzreiz atrod visērtāko vietiņu mājā. Ir cilvēki, kas dzīvo kā augi un pacieš apstākļus, nezinot, ka var pārvietoties. Žēl. Mums apkārt ir mazi skolotāji, kas parāda vienkāršas lietas ļoti uzskatāmi, kaut gan piekritīšu, ka ar aizbraukušu jumtu tam vieglāk izsekot.

 

Advertisements

4 thoughts on “obsessively grateful. part 1: pets

  1. Varu absolūti teikt, ka man ir kauns par to ka čīkstu. Čīkstu par laikapstākļiem. Čīkstu aiz garlaicības, kur pati sevi esmu ievedusi. Čīkstu, ka negribu krasas pārmaiņas dzīvē, pie kā kārtējo reizi esmu nonākusi. čīkstu, ka drauga nekad nav blakus (ceļojošs darbs). Čīkstu un nepārstāju to darīt jau krietnu laiku. Sēžu ietinusies segā aiz aizvērtiem aizkariem un turpinu čīkstēt. Vienīgais, kas to redz ir mans Gucci, un man jau sāk likties, ka viņam ir kauns par manu čīkstēšanu. Dzīvnieks ar lielo burtu, 3 smagas operācijas 6 mēnešu laikā, un neveina čīkstinga momenta.Neviena. Klusi savā nostūrī veseļojās, un man redziet rudens depresija un slikts noskaņojums. Kauns, jo tik tiešām man no viņa būtu jāmācās pieņemt to, kas ir patreiz, un skatīties tālāk, jo tālāk būs kaut kas cits. Nevar apgalvot, ka kaut kas labāks, bet ja nu /pesimistisks smaidiņš/ pilnīgi vieglāk palika

    Liked by 1 person

    • Tad jau mums ir stipri līdzīgs dzīvesveids. Esi uzmanīga, jo no tāda noskaņojuma ir grūti tikt vaļā, ir risks kļūt par rūgtu kuci. Es domāju,ka mums visām ir tiesības būt vājām un pažēlot sevi siltā gultiņā, taču dzīves patiesība ir tāda, ka tikai mēs pašas un vienīgi mēs pašas un uz savu atbildību varam uzlabot savu dzīves kvalitāti, viendien beidzot īdēt un sākot kaut ko darīt mazos solīšos.
      Man šobrīd ir ļoti smags dzīves periods. Paldies, Karīna, ka lasi un bieži komentē. Tu esi forša! Turi buru! X

      Liked by 1 person

      • …depresija & VD(veģetatīvā distonija), absolūti bipolāras izjūtas vienlaicīgi…tas viss ir tik pazīstams man šobrīd… un jau sen. Forši, ka atradu Tavu blogu…man to laikam vajadzēja. Mazās laimes un svētki?!? Kā gribētos tos saskatīt biežāk, bet kā tikko sajūtu un sāku svinēt kaut ko tādu- tā “dabūju pa seju”… Daudz un dikti varētu rakstīt par savām izjūtām… BET galvenais, ko gribēju uzrakstīt (iespējams ne pa tēmu) man mazie svētki ir iziet ārā uz balkona, kad snieg un just kā kļūst auksti, vējainā un lietainā laikā stāvēt pie ezera vienai, skatīties, kā mierīgi un laimīgi guļ mani bērni, klausīties mūziku, kas man patīk…
        Kāpēc depresija- tāpēc, ka liekas, ka dzīve kā vilciens iet garām, tajā ir daudzas lietas, ko gribētu/vajadzētu mainīt, bet nesanāk/negribā/ bail sākt…
        Piedod, laikam nesakarīgi, nu, bet kaut kā tā es jutu, ka man ir jāuzraksta

        Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s