swamp surfing

I took a break from writing due to another spell of depression. I hosted a friend from France last weekend, which means I had to leave my comfort zone and face people. I was successfully turning into a hermit, when the friend texted about his visit, and I agreed to work on the itinerary. To tell the truth, there was a big withdrawal hidden behind the facade of enthusiastic travel guide. According to my therapist’s words, I am slowly drowning into a swamp of hopelessness and the main reason is exactly the avoidance of social interaction.

Well, it’s funny because I went to a bog with my foreign guest just a couple of days ago, and this ecosystem truly petrified me. There was something predestined about mosses slowly taking over bog pools and creating illusion of solid ground. It is a great example of how depression feels. You find yourself in one of those pools trying to make your way out, but you fail because the banks are soft and drowning. You panic, and you fight, and the more you fight the more you panic. The pool is bottomless, and it is spine-chilling to find out how deep it can actually be or what creature can come out of the depth and pull you in.

I figured out that the only way out would be kicking through moss and getting to the closest pines which should be standing on tougher ground. I didn’t try to prove it though since I still need to grow to suicidal levels.

I highly recommend checking out wetlands at least once in your life. It is captivating to see crooked trees fighting for oxygen under moss layers and managing to rise only a meter high in a hundred years. It is magical to hear stories of people disappearing for good as the spooky fog rolls over the sleepy bog.There are many areas on our beautiful earth where a thousand years old lakes give in to peat and moss. Just to name one spot, we went to Ķemeri National Park in Latvia, 70 km drive from Riga. It is rather large so I suggest visiting the Great Ķemeri Bog where one can walk through the raised bogs on boardwalks. As locals may now, late autumn is not the most beautiful time to visit Latvia; however, this place promises a gripping hike regardless of the weather or season.

swamp-2

The Great Ķemeri Bog boardwalk in late autumn afternoon// Skati no Lielā Ķemeru tīreļa laipām vēlā rudens pēcpusdienā

There is something therapeutic about being so close to Mother Nature and wrapping one’s head around its enormous power. I remember that this thought first appeared in my head while I was rafting a mountain river near Cairnes in Queensland, Australia. I come from a country of fairly moderate environment, and experience of destructive power of the white waters left me with my mouth agape. I learn lessons from nature wherever I go, and I don’t think anymore that nature in Latvia is less powerful. It just doesn’t roar that loud.

All of this is to say I am like a spoiled child now who doesn’t listen to a therapist’s advice in stubborn devotion to self-pity. Depression is much more about feeling hollow rather than sad. This vacant space in me is a swamp that sinks much deeper than I would expect. Right now, my life reminds me absurd anecdotes of Baron Munchausen by R.E. Raspe. One tells that Baron pulls himself and the horse out of a swamp by his own hair. It sounds exactly as real as my capability to motivate myself these days, but, hey, taking Munchausen farther, “That was only one of many occasions on which I met my death, an experience which I don’t hesitate strongly to recommend.”

swamp-3

The view from a birdswatching tower // Skats no putnu vērošanas torņa

swamp-1-3

Me in the world of moss // Sūnu Ciema meitene

Neesmu rakstījusi vairākas dienas depresijas viļņa dēļ. Uzņēmu ciemiņu no Francijas šajā nedēļas nogalē, kas nozīmē, ka man bija jāatstāj komforta zona un jāsatiek cilvēki. Jau biju veiksmīgi sākusi pārvērsties eremītā, kad viņš uzrakstīja, ka vēlas redzēt Latviju, un es piekritu parādīt kādu tās daļu. Patiesību sakot, aiz laipnas gides fasādes radās vēl lielāka atsvešinātība no cilvēkiem. Ja var ticēt manai terapeitei, lēnām grimstu bezcerības purvā, un galvenais iemesls ir tieši izvairīšanās no sabiedrības.

Jocīgi, jo mēs tieši bijām purvā ar manu ārzemju viesi pirms pāris dienām, un man šī ekosistēma likās biedējoša. Sūnas lēnām pārvelkas pār ūdens acīm un rada stipra pamata ilūziju, šajā ainā ir kaut kas liktenīgs un neizbēgams. Purvs ir labs depresijas modelis. Tu attopies vienā tādā lāmā, mēģini izķepuroties, bet nevari, jo krasti ir mīksti un grimstoši. Tu krīti izmisumā un cīnies; jo vairāk cīnies, jo lielāks izmisums. Ūdens ir bezdibenīgs, un kļūst baisi, iedomājoties tos dziļumus un briesmoņus, kas tur slēpjas.

Pie sevis nospriedu, ka vienīgais ceļš ārā būtu aizsisties līdz tuvākajām priedēm, kuras aug pamatīgākā augsnē. Es gan to nemēģināju pierādīt praksē, tā kā līdz pašnāvnieciskām tieksmēm man vēl jāattīstās.

Iesaku aizbraukt uz purvu vismaz vienreiz dzīvē – tam piemīt savs īpašs valdzinājums. Nīkulīgas priedītes gadsimtu cīnās pret dzīvībai nelaipno vidi un netiek tālāk, kā vien metru virs sūnām, taču turpina cīņu. Vietu apvij stāsti par cilvēkiem, kas pazūd miegainā dūksnāja miglā. Uz pasaules ir milzīgas purvainas teritorijas, kur tūkstošiem gadu veci ezeri padodas sūnām un kūdras kārtām. Lai nosauktu kaut vienu, mēs bijām Ķemeru Nacionālajā parkā, 70 kilometrus no Rīgas. Teritorija ir visai liela vienai dienai, tāpēc iesaku sākt ar Lielo Ķemeru tīreļa taku, un vērot sūnu neizbēgamību no drošām laipām. Kā jau mēs vietējie zinām, vēls rudens nav ideālākais laiks izrādīt Latviju ārzemju ciemiņiem, taču varu teikt, ka tīrelis sola aizraujošu pastaigu jebkurā gadalaikā.

Būt tuvu Mātei Dabai un aptvert tās milzīgo spēku ir profilaktiski. Atceros, ka pirmoreiz tas man ienāca prāta, kad airēju pa kādu kalnu upi Kērnsā Kvīnslendā, Austrālijā. Nākot no zemes ar mērenu klimatu un mierīgu dabu, krāču iznīcinošais spēks atstāja mani ar pavērtu mutīti. Es mācos no dabas, kur vien eju, un vairs nedomāju, ka Latvijas daba ir mazāk spēcīga. Tā ir vienkārši klusāka savā spēkā.

Ar šo visu es gribēju pateikt, ka uzvedos kā izlutināts bērns, kas atsakās klausīties stingro tanti terapeiti un spītīgi turpina mieloties pie pašnožēlas. Depresija ir vairāk par tukšuma sajūtu, nevis skumjām. Šis stingums ir kā purvs, kurā var grimt dziļāk, nekā tas var šķist pirmajos mirkļos. Šobrīd mana dzīve atgādina Minhauzena medību stāstus. Vienā no tiem Minhauzens sevi un zirgu izvelk aiz matiem no purva. Tas izklausās tikpat ticami, cik mana spēja sevi motivēt kaut ko mainīt, taču, hei, ja jau uzkavējamies pie Minhauzena: „Tas ir tikai viens no daudziem gadījumiem, kad es satiku savu nāvi – pieredze, kuru es visiem silti iesaku.”

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s