how to be a Parisian in Latvia. part 2

Parisians’ nonchalant attitude in absolutely everything makes me think that they are perfectly undone people. A kind of people that don’t follow trends because trends follow them. They don’t love what everyone loves; however, they do things with a plenty of style and occasionally quote French writers. Even if I get it wrong, the world needs more myths about Parisians anyway.

I think I can do it. So I skip three day Old Riga tour to show to my guest Latgale, Eastern Latvia. I don’t want to do conventional sightseeing but it’s a hard task since Latvia is so petite and the infrastructure is as it is. On our way to my home town Šķilbēni, we pop in the Turaida Stone Castle for answers about my nation’s history, for instance; transition to Christian practices, shifts in boundaries of tribal lands throughout centuries etc. I mean, I got slammed with questions I have never thought of. I’ll do my homework for Paris, don’t you worry.

The medieval castle is a popular destination for the golden autumn photos in the end of September; however, I want to give it credit for a well-presented display of our medieval past. The battles for control of Old Livonia began to come to me effortlessly in the Turaida Reserve Museum. I am not going to lie to you, history often feels all too confusing to me and I rarely visit museums, but as they say, ”If you don’t understand history, then maybe there’s something wrong with ways you learn it.”

gauja-valley

Autumn in in the frame of medieval bricks // Rudens viduslaiku rāmītī

It turns out that one can come across serenity beyond compare in Latgale. We escape to the family’s summer house. We cook meals using the game from the forests that surrounds the house and the vegetables from our own garden. Evening comes with experiments with banya (sauna) followed by jumping in an ice-cold pond. Cold sounds nasty, but it gets tolerable when one pre-warms with a potent drink. My French guest showed me my own home from different perspective. What I see as an ordinary forest corner, can be a perfect place for meditations, and zucchini pancakes for breakfast can be as classy as croissants. We are the ones who add style to our everyday miniloves.

Apart from sustainable country lifestyle, we also showed numerous cemeteries and churches to our guest. That’s all we’ve got here. With Father’s Day already gone and Christmas still months away, there was nothing to entertain our guest with. I don’t hide that Latvian countryside life gets a bit dull at times. I happened to attend Ai Wei Wei’s exhibition in Melbourne earlier this year. The Chinese contemporary artist is famous for being highly critical of the Chinese Government and life quality in China. I remember an installation where he uses someone else’s quote, “To love your country means to be prepared criticize it.” While I have neither intentions nor rights to go too deep into management issues of Latvian countryside councils, I like to be transparent in my feelings towards this subject – I cherish my roots and love to take an occasional shot of Northern nature now and then, but I don’t give a dime for those lazy people who have lived their entire life here and only cared how to get things easy and for free for themselves while lowering community’s image.

My friend’s holidays came to an end way too fast. We had a quick look at Art Nouveau  buildings on Alberta Street in Riga on our way back. Mr Eisenstein’s projects were characterized as complete nonsense back in the day. Abundance of decorations was considered unnecessary and hideous. 120 years later, we call it unique pearls of Jugendstil nowhere else to be found.

French may claim that they lifestyle is all about love, style and bad habits. I could compare and clearly see that ours is very much like that, too. It is up to us to start talking about it a bit louder.

alberta-street-12

12 Albert Street by architect Konstantin Peksen, 1903 // Alberta iela 12, arhitekts Konstantīns Pēkšēns, 1903.g.

albert-street-8

8 Albert Street by Mikhail Eisenstein, 1903 // Alberta iela 8, arhitekts Mihails Eizenšteins, 1903.g.

Parīziešu modīgi paviršā attieksme it visā liek domāt, ka viņi ir brīvi cilvēki. Tādi, kuri neseko modei. Tādi, kuriem mode seko. Viņiem netīk tas, ko mīl vairākums, taču tajā pašā laikā viņi dienas vada ar lielu stila izjūtu un ik pa laikam citē franču rakstniekus. Varbūt kļūdos, taču kāpēc lai neuzburtu vēl vienu mītu par parīziešiem?

Man šķiet, ka arī es tā varu, tādēļ trīs dienu Vecrīgas tūres vietā nolemju vest viesi uz Latgali. Man arī patīk novirzīties no iemītām taciņām, taču tas šeit ir grūti, jo valsts ir maziņa un infrastruktūra reti gadās laba. Pa ceļam uz maniem dzimtajiem Šķilbēniem nākas piestāt vecajā, labajā Turaidas pilī,  lai rastu atbildes uz tādiem jautājumiem kā kristietības ieviešana un baltu cilšu teritoriju izmaiņas laika griežos. Tiku appludināta ar jautājumiem. Plānoju atriebties, kad došos uz Parīzi.

Turaidas pils ir populāra vieta zelta rudens fotogrāfijām vēlā septembrī, taču gribēju to paslavēt arī ar labi iekārtotu vēstures muzeju. Kaujas par varu Livonijā kļuva vieglāk saprotamas. Neizlikšos, vēsture man šķiet piņķerīga, es reti apmeklēju muzejus, taču te būs vietā teikt: „Ja nesaproti vēsturi, tad, iespējams, tev tā ir nepareizi pasniegta.”

Kas attiecas uz Latgali,  tā izrādās negaidīta miera osta. Dodamies uz manas ģimenes lauku māju, kur gatavojam maltīti no tēta medījumiem un mammas audzētiem dārzeņiem. Vakarā eksperimentējam ar pirtiņu un norūdīšanos ledus aukstajā dīķī. Aukstums var šķist nemīlīgs, ja neesi iesildījies ar stiprāku malku. Mans franču draugs palīdzēja man paraudzīties uz mājām no jauna skatpunkta. Parasts meža ieloks var būt ideāla vieta meditēšanai, un kabaču pankūkas ir tikpat pirmšķirīgas brokastis kā franču kruasāni. Mēs paši pievienojam vērtību savām mazajām  mīlestībām.

Ciemiņam izrādījām ne tikai mūsu organisko lauksaimniecību, bet arī visas vietējās kapsētas un baznīcas. Tā kā Tēva diena jau pagājusi, bet Ziemassvētki gabalā, tad šis bija vienīgais izklaidējošais elements laukos, kur dzīve, ak jel, mēdz būt arī stipri garlaicīga.  Gada sakumā gadījās apmeklēt Ai Wei Wei izstādi Melburnā. Daudzu skandalozu mūsdienu mākslas darbu autors ir slavens ar Ķīnas valdības un ķīniešu dzīves kvalitātes nopelšanu starptautiskajā informācijas telpā. Kādā no instalācijām mākslinieks izmanto citātu: „Ja tu mīli savu valsti, tad esi gatavs to kritizēt.” Kaut arī man nav ne vēlēšanās, ne arī tiesību moralizēt par lauku pašvaldībām, vienu gan tomēr teikšu – es cienu savas saknes un mīlu noknipsēt pa kādam ziemeļu dabas stūrim, taču es negrasos veltīt ne mirkli komunikācijai ar cilvēkiem, kas te pamanījušies nodzīvot dzīvi, bāžot savās kabatās un domājot, kur un kā ērtāk, un par velti, tajā pašā laikā degradējot kopējo vietējās sabiedrības telpu.

Manam ciemiņam nācās doties atpakaļ uz Parīzi pārāk ātri. Vēl paspējām pa ceļam iemest aci Alberta ielā, kuras arhitektūra kādreiz tika vērtēta kā pārspīlēta un neglīta, bet tās autors Mihails Eizenšteins tika uzskatīts par vismaz dīvainu. 120 gadus vēlāk mēs to saucam par jūgendstilu, kādu nevar atrast nekur citur.

Franči var teikt, ka viņu dzīvesveids ir par un ap mīlestību, gaumi un sliktiem ieradumiem. Man bija izdevība to salīdzināt ar mūsu formātu, un varu teikt, – mums ir līdzīgi. Mūsu ziņā tagad par to runāt drošāk.

Advertisements

One thought on “how to be a Parisian in Latvia. part 2

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s