metamorphosis of a douchebag

I’ve been swamped with a serious research lately. It is about time frame that is required for a  simple-minded man to turn into an idiot. It proves to be ten years.

You can’t avoid running into old mates when you go back to your home town. They find you. You accidentally run into them, and then promise yourself to distance yourself from people forever. One can call me stuck-up all you like, but the primitiveness and self-righteousness of these guys are quite a handful.

I met a tractor driver in a convenience store. He rushed to announce that he is very serious about this career straight away like I  would question it. I haven’t exactly graduated from Cambridge either; I messed around for last seven years. I was drunk in London and Sydney all this time, to be more precise. I wouldn’t call it a career though. It was touching to receive a message with Bob Marley’s remix for a lullaby on the social sites later on that night. He realized that a girl with blue hair, sad eyes and Mickey Mouse pajamas would just perfectly fit into his boring story, and so apart from my own issues, I also dealt with an avalanche of sickly sweet messages. Let’s ignore the fact that 99% of Marley’s fans are massive stoners, and focus on the pathology that craves for remixes made on electronic keyboard when there’s literally everything on the world’s music scene. The guy disappeared from the neighborhood because of debts and gambling ten years ago, that’s what I have heard. Now he’s back in the game, charming as always.

There was a guy that I dated for a short period in primary school. C’mon, I didn’t know any better, I was this timid summer child! So I met this guy accidentally on purpose this summer because I was curious to see him after all these years. He gave me a grapefruit as a little gift. A grapefruit.  It’s not cool when you are 16, and it’s just weird when you’re 34. Some guys just have these very strange ideas about what’s romantic. With a stingy touch. It was followed by a childish flirt. I hate men who don’t respect that I’m  with someone. I hate men who don’t respect me by thinking they can seduce me with a fruit and sleaze without showing a sign of any kind of personality development between 16 and 30, the age that is all about expansion of horizons. This is what I really don’t like about people who have stayed in one town all their life.

I let him impress me with interpretation of Mark Rothko’s art. Apparently, someone did the homework and read my Facebook posts. Rothko would turn in his grave, if he heard it.

Neuro-linguistic programming says that we copy ourselves and keep following old patterns for years. If it was just not a very bright guy in primary school, now he’s a complete idiot with a wasted life and infantile people skills. There’s not much to be done, I rather steer clear.

I’ll never forget a 70 years old lady that I met in Kuala Lumpur in May (I feel strange mentioning her age but, hey, I left Asia with a massive fiasco, and she had been there for almost a year; it’s not an easy place for retirement, that’s all I wanted to say). Her name is Ann, she helps communities in need in South East Asia by teaching English and helping with various projects. She introduced me to the term “emotional intelligence”. She said that people from scarce environment are less able to monitor their emotions and guide their behavior accordingly. I found it a bit mean at the time, but I start to understand her point. Anyhow, the only interesting people are those who strive to become better versions of themselves. Cool men in periphery are rare as pandas.

panda-chiang-mai

One of 50 pandas that are kept in captivity outside China. Chiang Mai Zoo, Northern Thailand // Viena no 50 pandām, kas tiek turētas nebrīvē ārpus Ķīnas  (Chiang Mai, Taizeme)

Pēdējā laikā biju aizņemta ar nopietnu pētījumu, kā niekkalbis pārvēršas par idiotu desmit gadu laikā.

Grūti izvairīties no paziņām, kad pārrodies savā dzimtajā ciemā. Viņi tevi atrod. Nejauši satiec un  apsoli sev, ka izolēsi sevi no sabiedrības uz visiem laikiem. Izklausos iedomīga, taču dažu lauku jauniešu primitīvisms un tajā pašā reizē paštaisnums ir grūti sagremojama.

Kāds sens paziņa tagad ir traktorists, kam darbs ir viss. Tā viņš lepni paziņoja uzreiz pēc sasveicināšanās vietējā veikalā. Neesmu absolvējusi Kembridžu. Es ballējos pa pasauli pēdējos septiņus gadus, taču man negribētos to saukt par karjeru. Aizkustinoša bija īsziņa ar Boba Mārlija remiksu „šūpuļdziesmai” tajā vakarā. Meitene ar zilajiem matiem, skumjajām acīm un Mikipeles pidžamā pie maizes stenda ir tas, kā trūka viņa garlaicīgajā dzīvē. Tā nu bez savām bēdām vēl nācās izstūrēt caur salkanu īsziņu lavīnu. Uz mirkli aizmirsīsim vispārzināmu patiesību, ka Mārliju klausās tikai zālītes pīpētāji, un pameklēsim atbildi, kāda pataloģija paģērē klausīties sintezatora remiksus. Pēdējais stāsts, ko biju dzirdējusi par šo puisi bija viņa bēgšana uz ārzemēm azartspēļu parādu dēļ. Nu ir atpakaļ spēlē kā Fēnikss, atdzimis no pelniem.

Bija kāds puisis, ar kuru īslaicīgi tikos pamatskolas laikos (kas nav grēkojis, lai met pirmo akmeni!). Satikāmies pēc visiem šiem gadiem. Viņš man nopirka greipfrūtu kā mazu dāvaniņu. Greipfrūtu. Tas pat nav oriģināli 16 gados, bet 34? Dažiem vīriešiem ir dīvaini uzskati par romantiku. Tādi ar skopuma piesitienu. Sekoja salkans flirts, kaut arī atkārtoju, ka man ir draugs. Vēl noklausījos, kā viņš putrojas ar Marku Rotko. Acīmredzot, bija kādu manu Facebook ierakstu izlasījis, un gribēja, lai es sajūsmā spiedzu no tādas centības. Rotko visdrīzāk kapā apgriezās.

Neirolingvistiskajā programmēšanā pastāv ideja, ka cilvēka tiecas sevi kopēt, un, to apzināti nepārtraucot, cilvēks turpina dzīvot vecajās domu piegrieztnēs gadiem ilgi. Tas, kurš skolas laikos nebija nekāds domas gigants, tagad ir vienkārši idiots ar izniekotu dzīvi un infantilām komunikācijas spējām. Taupīšu enerģiju kaut kam lietderīgākam.

Atceros kādu septiņdesmitgadīgu sievieti, kuru satiku Kualalumpurā šī gada maijā (jūtos savādi, uzsverot viņas vecumu, taču es Āzijā piedzīvoju pilnīgu izgāšanos, un gribēju uzsvērt, ka tā nav pati vieglākā vieta pensijas gadiem). Viņas vārds ir Anna, viņa brīvprātīgi palīdz vietējām komūnām, mācot angļu valodu un palīdzot pie dzīves apstākļu uzlabošanas projektiem. No viņas iemācījos terminu „emocionālā inteliģence”. Anna uzskatīja, ka cilvēks no nabadzīgas vides ir mazāk spējīgs novērot savas emocijas un atbilstoši koriģēt savu uzvedību. Man tas likās skarbi, taču tagad sāku saprast, ko viņa ar to domāja. Lai kā tur arī nebūtu, interesantākie cilvēki, kurus satieku, kad izlienu no savas midziņas, ir tie, kas daudz un smagi strādā, lai būtu sevis labākā versija. Savukārt patīkami vīrieši Latvijas laukos ir tikpat reti kā pandas.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s