rocks in my pockets

There is an animation “Rocks In My Pockets” by Signe Baumane that had an impact on my view about being of Baltic origin years ago. It is a story about three generations of insanely unhappy women in a Latvian family. It’s a good watch and I have great respect for Baumane because I admire people who can create beautiful things despite some serious mental illnesses. I often caught myself searching comfort in thought that my sadness is written in my ancestors genes.

Once, I had to get rid of an admirer and tried to scare him away with made-up depression story (before I was diagnosed, I had an infantile idea that it was cool to be depressed).  He said that he had no doubts that a girl from Dostoevsky’s country should have fought serious demons. Don’t you love when a man wants to get in your panties but can’t be bothered to remember your nationality? There is a reason why I love turning dumb men into stones. He knew Dostoevsky though, a round of applause. Neither am I Scandinavian; however, their literature is also rather gloomy (Majgull Axelsson’s “April Witch” and “The Woman I Never Was” tell dark and complex family stories). The Baltic States got a bit from both sides, and I would describe Latvian literature as a prolonged cry about serfage, so, yeah, nothing too light either.

I’ve been living with such beliefs for quite a while,but they are limiting, so I found a roll of old wallpaper, a bottle of balsam and went to interview my grandma about rocks in my own pockets.

I experienced disappointment. There weren’t any delicate and sophisticated ladies with oppressed creativity among my ancestors. Everyone was too busy to survive in wars. They simply had no time for to-be-or-not-to-be rumination. My grandma talked about hiding in ditches to escape German bullets as a child like it’s something as important as going to a corner shop to get some milk. I didn’t hear bitterness or pain in her voice.

I was annoyed that granny couldn’t describe my progenitors. I wanted to know what they loved, what aspirations they had. “What the hell can one remember about ‘Zabel (Isabella)?! She was giving birth to one child after another. She had like a dozen of them! She looked like a shadow by age of 35. Aspirations, what?!” my granny laughed. The marriages were arranged to manage dowry between families. Soviet times changed pre-war generation into trouble-making drunkards and, respectively, uptight women.

Then, there’s my parents’ generation that spent their 30s adapting to a free market economy. Finally, there is my generation which is just plainly messed up because we have got everything but we are the unhappiest. It’s the easiest period in history in this part of the world right now; however, instead of being grateful, we unlearn how to keep it simple.

I come from a hard-working, tough tribe whose quest for survival raised over everything else, and it’s out of place to mention self-realization here. And because of that, I am not entitled to withdrawal anymore. Nah, not that much, you know. I am entitled to a whole new respect for what I’ve been given. I think it might as well be the first step towards a new beginning.

vladislav-and-adam

My great-grandfather Adam (to the right) and his brother Vladislav. Photo from czar’s times. Adam died in 1945 when my granddad was 14 and no one alive in my family has any memories of this man. // Mans vecvectēvs Ādams (pa labi) ar brāli Vladislavu cara laiku fotogrāfijā. Ādams miris 1945.gadā, kad manam vectēvam bija 14 gadi, un dzimtā nav palicis nekādu atmiņu vai liecību par šo vīru

me-family-tree

Unfolding the family tree of Sakini // Ritinu Šakinu ģimenes rakstus

Manu viedokli par baltu saknēm pirms gadiem stipri mainīja Signes Baumanes animācijas filma „Akmeņi manās kabatās”. Tas ir stāsts par trīs paaudžu sieviešu cīņu par laimi kādā latviešu ģimenē. Ir vērts noskatīties! Es ļoti cienu autori, ka viņa uzdrošinās radīt mākslu par spīti smagām mentālām slimībām. Arī es esmu pieķērusi sevi pie domas, ka manas skumjas ir pārmantotas no senčiem.

Bija gadījums, kad kratījos no kāda uzmācīga pielūdzēja ar izdomātu depresijas stāstu (tajos laikos, kad vēl nebiju diagnosticēta, un depresija šķita romantiska). Viņš teica, ka nešauboties, ka meitenei no Dostojevska dzimtenes jābūt pilnai azotei ar dēmoniem . Vai nav jauki, kad vīrietis grib tikt tavās apakšbiksēs, bet nevīžo ielāgot tavu tautību?! Man ir labi iemesli, kāpēc es dumjus vīriešus pārvēršu akmeņos. Kaut arī šis zināja Dostojevski, tāpēc ir pelnījis ovācijas. Balti nav arī īsti skandināvi, kā pasaule mēdz mūs dažreiz skatīt. Arī skandināvu literatūra mēz būt visai drūma, piemēram, Majgulas Akselsones „Aprīļa ragana” un „Tā, kas es nekad nebiju” atklāj smagus, sarežģītus sieviešu dzīvesstāstus. Balti ir dabūjuši no katra kaimiņa grūtsirdības pa karotei un izveidojuši savu versiju – bezgalīgu bēdu stāstu par dzimtbūšanas laikiem.

Tā es ilgi domāju par savu dzimto pusi – mēs tādi mūžam ar smagumu plecos. Taču tas ir šaurs skatījums, tā nu es pasitu padusē vecu tapešu rulli, Rīgas balzama pudeli un devos intervēt vecmammu, lai uzzinātu par akmeņiem pašas kabatās.

Nācās vilties – starp maniem priekštečiem nav bijusi neviena trausla un izsmalcināta lēdija ar apspiestu radošo garu. Visas bija pārāk aizņemtas izdzīvojot karos. Viņām vienkārši nebija laika apspriest – būt vai nebūt. Mana vecmamma stāstīja, kā viņa, mazs bērns būdams, slapstījās pa grāvjiem, lai vācu lodes neķer, kamēr vecāki apkopa lopus, ar tādu vieglumu, it kā tas būtu tik pašsaprotami, kā uz veikalu pēc piena izstaigāt. Nebija ne rūgtuma, ne sāpju viņas balsī.

Es pat sapīku, ka vecmamma nevar īsti raksturot manas dzimtas sievietes. Es gribēju zināt, kas viņām patika, par ko viņas sapņoja. „Ko pie velna kāds var pateikt par Zabeli?! Viņa dzemdēja divpadsmit bērnus vienu pēc otra un trīsdesmit piecos gados izskatījās kā ēna. Ko tu domā ar vārdu „sapņi”?” neizpratnē jautāja mana vecmamma Stefānija. Precības bija ģimeņu plānotas, lai izdevīgi dalītu pūru un nenomirtu badā. Savukārt padomju laiki pirmskara un kara laikos dzimušās paaudzes papluinīja ar špetnu dzērāju un, respektīvi, sieviešu – vilcēju vētraino sadzīvi.

Manu vecāku paaudze savus trīsdesmit pavadīja, pielāgojoties brīvā tirgus ekonomikai. Un tad mana paaudze, kurai ir viss, taču esam visnelaimīgākie. Šis ir vieglākais laiks mūsu valsts vēsturē, taču tā vietā, lai būtu pateicīgi, mēs atradināmies uztvert dzīvi vienkārši.

Es nāku no strādīga, sīksta klana, kuram izdzīvošana bija svarīgākais veselu gadsimtu un droši vien arī agrāk. Es nejūtos tiesīga ierauties stūrī un smilkstēt par dzīves netaisnībām, jo tas neizskatās labi uz manu senču fona. Mans pienākums ir apzināties, cik daudz man ir dots, lai ai tas kalpotu par pirmo soli uz jaunu sākumu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s