personal is political

krastina-queue-number

“Queue number” //  “Kārtas numurs”

Yesterday, I went to an interesting art exhibition “Civilians” by Sandra Krastina and a discussion about feminism in Latvia in the Arsenal, a gorgeous art gallery in Riga. There, I heard a statement that I’ve been waiting for nearly 30 years. Feminism on the personal level is talking about your own pain in public. It is way too often related to masculine and angry women who project their dissatisfaction on men and fight to have a word in politics. It’s about time to talk about different feminism where women embrace themselves as they come and do it publicly if they feel like it.

I think it is even more spot on to talk about personal feminism here in Eastern Europe where the woman has been the strongest element in the family since the men were killed in wars, traumatized, turned into drunkards under Soviet rule, followed by generation of fragile flowers, over-nurtured by their single moms. The woman has been the strongest but with no voice at the same time. And I know that so many women will disagree with me here because it is just too uncomfortable to talk about it. One doesn’t want to put energy in tension.

I think it is normal to express your concerns about your own life or collective issues and become aggressive, and fight if it’s required. It is just normal. As my dear Hemingway once said, “Write hard and clear about what hurts.” I’m not going to start a brawl in Old Riga, no need to worry. Instead, I choose to publish my intimacy with art, colors, nature and my own thoughts. The god is in small things.

It is funny how the artist, Sandra Krastina didn’t even mean to come across as a feminist. She was automatically categorized as such because she is a woman. An art critic even chose to describe her as “a mother of three kids” who should perhaps just stay in the kitchen. Quite horrendous view in the 21st century but, hey, welcome to my country and post-soviet society! The women in discussion (there were mostly just women in the gallery that day,  weird thing) tried to find feminine hints in Krastina’s art. They interpreted bulls as masculine power tamed by femininity and what not. The artist just laughed and told us that she went to a farm to study bull’s anatomy for paintings and witnessed a farmer being attacked by a mighty beast. There’s often nothing feminine about art. Or cattle breeding, for that matter. Krastina chooses monumental paintings as her way of expression, and it’s physically hard work to shape them. It is what she loves doing though, so why would a prejudicial review even matter?! The artist insisted exactly on using word “an author”, not “a female or male artist” and that’s the way we go from now on.

I still think it is a form of personal feminism – to do what you want regardless of unfavorable opinions. Do hard physical work to create what you love if you like so. Choose your own tools, manners and art objects, whether they are girly or manly.

And the visitor of the gallery has rights to interpret art as they please, of course. I wish there were more thoughts about human fate, loneliness or choices in art going through their heads rather than suggestions about pickle recipes that the author should have had used in her kitchen instead of painting this gorgeous ultramarine collection of earliest years.

krastina-ultramarine

Every artist goes through blue times // Katram māksliniekam ir zilais periods

In the end of the day, feminism is based on gender equality, right? The man can be chaotic and doubtful. The woman can be brave and decisive. Both are different and still equal. We should focus on harmonious rapport; however, it’s impossible if the woman doesn’t face her demons and learn to love herself. It is also impossible when the woman takes feminism too seriously. Here, it’s good to watch a South Park episode about vagina queefs at the dinner table and how they are not funny while farts are hilarious, in men’s opinion. If that’s too rough, follow my mom’s thought that I will stay a feminist until the first decent man I meet.

white-shirts-krastina

A white shirt as a symbol of power  //  Balts krekls kā varas simbols

morning-new-krastina

“Morning news” or me writing this text // “Rīta ziņas” vai arī, kā es rakstīju šo tekstu

Vakar apmeklēju brīnišķīgu Sandras Krastiņas izstādi “Civilisti” Arsenālā un noklausījos diskusiju par feminismu Latvijā. Izdzirdēju apgalvojumu, kuru biju gaidījusi gandrīz trīsdesmit gadus: „Feminisms personiskajā līmenī nozīmē runāt par savu sāpi publiski.” Pārāk bieži feminisms tiek asociēts ar maskulīnām un dusmīgām sievietēm, kas projicē savu rūgtumu uz vīriešiem un cenšas ielīst politikā. Ir pienācis laiks runāt par citādāku feminismu, kurā sieviete pieņem sevi un runā par to.

Man šķiet, ka ir vietā runāt par personisko feminismu tieši šeit, Austrumeiropā, kur sieviete ir stipra, velkot saimniecību, kad vīri un dēli nogalināti karos, traumēti vai vēlāk nodzērušies padomju laikos. Tiem seko vientuļo māšu izlutināta siltumnīcas augu paaudze. Sieviete ir stipra, taču bez balss. Es zinu, ka daudzas sievietes nepiekritīs, jo par to ir neērti runāt. Pēc šādām runām parasti arī jārīkojas.  Neviens negrib ieguldīt enerģiju spriedzē.

Savukārt man šķiet normāli runāt par to, kas uztrauc personīgajā dzīvē vai sabiedrībā, kura dzīvoju. Ir normāli ik pa laikam kļūt agresīvam un cīnīties. Kā Hemingvejs teicis: „Runā asi un skaidri par to, kas sāp.” Es neorganizēšu feministu grautiņu Vecrīgā, nesatraucieties! Izvēlos publicēt divvientulību ar mākslu, krāsām, dabu un savām domām, kuru, o jā, man ir atliku likām. Dievs ir mazās lietās, detaļās.

Interesanti, ka māksliniece nemaz nesauc sevi par feministi. Viņa tiek par tādu automātiski uzskatīta, jo ir sieviete. Kāds kritiķis pat nepakautrējās viņu raksturot kā trīs bērnu māti, kurai būtu jāpaliek virtuvē. Visai šausminošs viedoklis 21.gadsimtā. Laipni aicināti manā valstī un pēcpadomju sabiedrībā! Savukārt sieviešu dzimuma pārstāves, kuras piedalījās diskusijā (viņu bija vairāk nekā vīriešu, interesanti!), centās atrast sievišķās notis S. Krastiņas darbos. Buļļi tika interpretēti kā vīrišķais spēks, ko sievas piebaro un piejaucē, un kādas tik vēl muļķības. Pati māksliniece gan tik smējās un stāstīja, ka apmeklējusi buļļu fermu, lai studētu zvēra anatomiju, un pieredzējusi, ka viens no monstriem pienaglojis zemnieku pie grīdas. Lopkopība un māksla nav meitenēm. Māksliniece arī izvēlējusies monumentālo gleznošanu, kas ir fiziski smags darbs. Taču tas ir tas, ko viņa mīl, tad kāpēc aizspriedumainai atsauksmei būtu jāpievērš uzmanība? Māksliniece ierosināja turpmāk izvēlēties vārdu “autors”, nevis “māksliniece-sieviete” vai “mākslinieks-vīrietis”, kas, manuprāt, ir lieliska ideja.

Uzskatu, ka darīt, ko vēlies, par spīti citu negācijām ir personīgā feminisma forma. Dari smagu darbu, lai radītu skaistas lietas, ja tīk. Izvēlies darba rīkus, manieres, motīvus, sievišķīgus vai vīrišķīgus, vienalga.

Protams, izstādes apmeklētājam paliek tiesības interpretēt mākslu pēc saviem ieskatiem. Man gribētos, kaut galerijās dzimtu domas par cilvēka likteni, vientulību, izvēlēm, nekā par to, kādu gurķu marinēšanas recepti māksliniecei vajadzēja izmantot virtuvē, tā vietā, lai gleznotu šo brīnišķīgo ultramarīna kolekciju no agrākiem gadiem.

Galu galā feminisms ir balstīts uz domas, ka dzimumi ir vienlīdzīgi, ne tā? Vīrietis var būt haotisks un šaubu pilns. Sieviete var būt drosmīga un izlēmīga. Abi ir dažādi, bet vienlīdzīgi, un mums tiešām būtu jātiecas uz harmonisku savienību, taču tādas nebūs, ja sieviete neieskatīsies saviem dēmoniem sejā un neiemācīsies sevi mīlēt. Feminismu nevajag arī uztver pārāk nopietni. Šis ir labs brīdis, lai noskatītos “South Park” epizodi par vagīnas purkšķiem pie vakariņu galda un kā tie nav smieklīgi, kamēr piršana ir, nu vismaz pēc vīriešu domām. Taču, ja tas šķiet pārāk rupji, tad sekojiet manas mammas idejai – es būšu feministe līdz pirmajam sastaptajam normālajam vīrietim.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s