being yourself is the new black

This blog is a journal of my reinvented approaches to life’s challenges. I avoid term “self-reinvention” on purpose because it is widely related only to creating new image which I also want to do but not only that. My plan is to side step to self-acceptance with a great deal of honesty and a pinch of humor.

I wanted to take notes of my observations and experiments firstly for myself. Then I thought- there could be girls who face the same struggles, and who find refuge in colorful details, textures and composition. My thoughts might make someone laugh. That would be wonderful, because I love laughing and making others laugh. Firstly, at ourselves.

I want to prove that baby steps and persistence can lead one out of hopeless situation that is very often a cause of depression. I am not going to sugarcoat the truth about my bad days. My statement is that pill-popping is just a start. The decision to become healthy and content is up to the patient, not the therapist.

I was badly scammed in Cambodia in June. Some Filipino bastards spiked my food and took pretty much all my money and the phone. The drug killed my serotonin and triggered severe depression. The aftermath of the scam was even more traumatic since I didn’t receive proper medical help or any other help for that matter. I went through bad two weeks in South East Asia fighting the fact that I am not okay at all and developed habit of having panic attacks. I failed.

I moved back to my parents’ to a small town in Latvia, near Russian border. Change from Sydney’s rooftop bars to an out-of-the-way wooden cottage in my parents’ backyard was a horrendous culture shock. I haven’t been living in Eastern Europe for seven years, I haven’t visited for two years straight, and here I was.

I started therapy that led to conclusion that I’ve been depressed and anxious for quite some time.

I tried to find a job in Riga, the capital of Latvia to boost my self-esteem. With years of foreign hospitality experience, high expectations and sedatives in my blood, I fell flat on the patched potholes of the city. I caught a couple of new panic attacks because I rushed to hustle too early.

My relationship has become extremely fragile due to distance, my instability and other issues. Life is creative like this. At the time I’m typing this, I still don’t know whether my partner has finally jumped the ship. And I won’t blame him. It’s hard to love someone who doesn’t love herself because she identified herself with the job and the hefty bank account.

So here I am. I am sad and I am constantly anxious. I don’t know where to start.

I want to write a blog and celebrate small things in my everyday life. Partly, because I am a big visualizer, and partly because I need a goal and feeling that I complete something. I hit the rock bottom because I was feisty. I want to prove that one can live an awesome life while being unapologetically depressed. There’s such a thing as a classy depression from today on. Get over it or die trying.

frida-being-yourself

“I am my own muse. I am the subject I know best. The subject I want to better.”-Frida Kahlo // “Esmu pati sev mūza. Motīvs, kuru vislabāk pārzinu. Motīvs, kuru vēlos pilnveidot.” – Frīda Kalo

 

Šajā mājaslapā es vēlos dalīties ar jaunu pieeju bezcerībai. Es izvairos no nonēsātā „sākt dzīvi no jauna”, jo tas tiek saistīts ar ārējām pārvērtībām, savukārt es virzos uz sevis pieņemšanu, un par to rakstīšu dažreiz asi, dažreiz ar humoru.

Jau sen vēlējos piefiksēt savus novērojumus un eksperimentus pašai priekš sevis, taču nodomāju,- varbūt kāda meitene ir līdzīga man un arī rod patvērumu no bēdām krāsainās detaļās, tekstūrās un kompozīcijā. Mani raksti var kādu sasmīdināt. Tas būtu jauki, jo man patīk smīdināt un smieties. Galvenokārt, smieties par mums pašiem.

Es gribu pierādīt, ka mazītiņi solīši un neatlaidība var izvest no šķietamas bezizejas un depresijas. Es netaisos izlikties labāka vai melot par savām sliktajām dienām. Mana pārliecība- zāļu lietošana garīgajai veselībai ir tikai sākums. Lēmums būt stipram un apmierinātam ar dzīvi jāpieņem pacientam, nevis terapeitam.

Šī gada jūnijā mani pamatīgi apstrādāja kāda filipīniešu banda Kambodžā. Viņi sazāļoja ēdienu un atņēma visu, kas man tajā dienā bija līdzi. Narkotika nobloķēja serotonīnu manās smadzenēs, iestājās smags depresijas stāvoklis. Izkļūšana cauri dzīvai neizvērtās neko salda, tā kā es nesaņēmu pienācīgu medicīnisko vai policijas palīdzību. Pavadīju vēl divas smagas nedēļās Dienvidaustrumāzijā, iestāstot sev, ka dzīve turpinās un viss būs labi. Pārdzīvotās bailes pārvērtās panikas lēkmēs. Es padevos.

Pārcēlos pie vecākiem uz mazu ciematu Latgalē, pie pašas Krievijas robežas. Pārmaiņa no Sidnejas šikās dzīves uz nomaļu vasaras mājiņu vecāku iekšpagalmā bija milzīgs kultūršoks. Jau septiņus gadus nedzīvoju un divus gadus nebiju apciemojusi Latviju, bet te nu es biju.

Uzsāku terapiju, kuras laika atklājās, ka depresijas cēlonis ir arī ilgstošs stress un sakrājušās vilšanās gan darbā, gan personīgajā dzīvē.

Mēģināju atrast darbu Rīgā, lai kaut kā uzlabotu savu pašapziņu, taču izgāzos kā veca sēta ar savu viesmīlības ārzemju pieredzi, augstām prasībām pret dzīvi un trankvilizatoriem manā asinsritē. “Город героев” un tā salāpītais asfalts piedzīvoja vēl dažas manas panikas lēkmes, jo acīmredzot pāragri steidzos ikdienas gaitās.

Manas attiecības ir kļuvušas ļoti trauslas attāluma manas veselības un citu iemeslu dēļ. Dzīve mēdz būt visai radoša. Rakstīšanas brīdī es nezinu, vai mans draugs jau nav  izstājies no spēles. Es viņu nevainoju. Ir grūti mīlēt tādu, kurš nemīl pats sevi, jo definē sevi ar savu darbu un prāvu naudas žūksni.

Te nu es esmu, skumja un nomākta. Es nezinu, kur sākt.

Es gribu rakstīt, kā es svinu sīkumus ikdienā. Daļēji tāpēc, ka uztveru pasauli vizuāli, kā arī man ir vajadzīgs mērķis ar izmērāmiem un redzamiem rezultātiem, lai es justos kā kaut ko sasniegusi. Sirdsmiers aizgāja pa pieskari, jo biju saraustīta. Es gribu pierādīt, ka var būt bez atvainošanās sliktā dzīves posmā, un to tik un tā izbaudīt. No šodienas pastāv depresija ar labu gaumi. Miršu, bet ar ambīcijām.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s